Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Tonolans bija drosmīgs, un viņam patika piedzīvojumi. Viņš bija tik dzīvespriecīgs - it kā censtos izdzīvot mūžu vienā elpas vilcienā. Ja nebūtu mana brāļa, es nekad nebūtu devies Ceļojumā. - Jājot divatā uz zirga, Jondalars bija apskāvis Eilu. Piespiezdams sievieti tuvāk, viņš apskāva viņu vēl ciešāk. - Un tad es nebūtu atradis tevi.

-     Tad to Šamuds bija domājis, sacīdams, ka tas ir mans liktenis! "Tas aizvedīs tevi uz turieni, kur citādi nekad nebūtu gājis," - tādi bija Šamuda vārdi. Tonolans mani aizveda pie tevis… un tad sekoja savai mīlestībai uz viņsauli. Es negribēju, lai viņš tur dodas, bet tagad es brāli saprotu.

Rietumu virzienā saplaisājusī zeme atkal pārvērtās līdzenā, klajā stepē, kuru šķērsoja upes un strauti, kas bija izveidojušies no lielā ziemeļu ledāja izkusušajiem ūdeņiem. Ūdensceļi lauzās cauri šur tur re­dzamajiem augstajiem klinšu kanjoniem un aizlīkumoja tālāk pa lēzena­jām nogāzēm. Tie retie koki, kas rotāja stepi, cīnīdamies par izdzīvošanu.

bija pundura lielumā. Pat tiem kokiem, kuri auga ūdens tuvumā un kuru saknes saņēma tik nepieciešamo ūdens veldzi, bija kroplīga forma, un, liekdamies prom no aukstajām vēja brāzmām, tie izskatījās kā sa­saluši.

Kad vien tas bija iespējams, viņi centās jāt pa ielejām, lai koku aizsegā patvertos no vēja. Tikai pasargāti no vēja, bērzi, vītoli, priedes un lapegles auga vairumā. Stepēs dzīvoja milzums dzīvnieku. Ar jauno ieroci vīrietis un sieviete medīja, kad vien tas viņiem ienāca prātā, kad vien viņi vēlējās svaigu gaļu. Bieži vien viņi atstāja sava medījuma pārpalikumus plēsējiem un maitēdājiem.

Viņi jau bija ceļojuši pusi no mēness fāžu cikla, kad diena uzausa karsta un neparasti mierīga. Lielāko rīta daļu viņi bija nogājuši kājām un uzkāpa zirga mugurā tikai tad, kad tālumā ieraudzīja nelielu, zaļu pleķīti. Jondalars, uzbudināts no Eilas siltuma un tuvuma, bija pabāzis roku zem sievietes tunikas, lai viņu paglāstītu. Uzjājuši kalna galā, viņi ieraudzīja lejā paveramies skatu uz brīnišķīgu ieleju, kurai cauri tecēja upe. Kad saule jau bija pašā zenītā, abi jaunieši sasniedza upi.

-    Jondalar, vai dosimies uz ziemeļiem vai dienvidiem?

-    Pašlaik nedosimies nekur, bet labāk ierīkosim apmetni, - Jondalars ierosināja.

Eila sāka iebilst tikai tāpēc, ka nebija radusi tik agri un bez jebkāda iemesla apstāties. Kad vīrietis pakutināja viņas kaklu un maigi saspieda krūtsgaliņu, ari viņa nolēma, ka nav nekādas vajadzības doties tālāk un ir vairāki iemesli, kāpēc apstāties.

-     Nu labi. Taisām apmetni! - viņa piekrita. Pārmetuši kāju zirga mugurai, Eila noslīdēja lejā. Arī Jondalars nokāpa no zirga un palīdzēja sievietei noņemt grozus no Vīnijas muguras, lai ķēvīte varētu atpūsties un brīvi paganīties. Tad, apskāvis Eilu un viņu noskūpstījis, Jondalars atkal pabāza roku zem sievietes tunikas.

-    Vai man labāk to nevajadzētu novilkt? - viņa jautāja.

Vīrietis smaidīja, kamēr viņa novilka tuniku pāri galvai, atsēja ap vidukli apjozto jostu apakšējam apģērba gabalam un izkāpa no tā ārā. Ari Jondalars novilka savu tuniku pāri galvai un izdzirdēja Eilas smiekli­ņus. Paskatījies viņš saprata, ka jaunā sieviete ir aizgājusi. Viņa iesmējās vēlreiz un ielēca upē.

-     Es nolēmu izpeldēties, - viņa sacīja.

Jondalars pasmaidīja, novilka bikses un sekoja viņai. Upe bija dziļa, ūdens - auksts, un straume - spēcīga, bet Eila tik sparīgi peldēja pret straumi, ka vīrietim bija grūti viņu panākt. Beidzot viņš Eilu noķēra un, airēdamies ūdeni, viņu noskūpstīja. Smiedamās viņa izlocījās no apskāviena un peldēja uz krastu.

Viņš peldēja pakaļ, bet, kad sasniedza krastu, Eila jau bija aizskrējusi prom pa ieleju. Jondalars metās viņai pakaļ, un tieši tad, kad bija jau viņu panācis, jaunā sieviete atkal izlocījās. Pielikdams visas pūles, viņš vēlreiz dzinās viņai pakaļ un beidzot satvēra aiz vidukļa.

-     Sieviete, šoreiz tu vairs netiksi prom! - viņš sacīja, pievilkdams viņu cieši klāt. - Likdama sev dzīties pakaļ, tu mani nogurdināsi, tad es nespēšu tev sniegt Baudas velti, - Jondalars atzinās, iepriecināts par viņas rotaļīgo noskaņojumu.

-    Es negribu, lai tu man sniedz Baudas velti, - viņa atbildēja.

Vīrieša mute pavērās, un pierē iegūla rūpju rievas. - Tu negribi, lai

es… - nepabeidzis teikumu, viņš palaida viņu vaļā.

-     Šoreiz es gribu tev sniegt Baudas velti.

Jondalara sirds atkal sāka sisties straujāk. - Eila, tu taču man sniedz Baudas velti, - viņš sacīja, atkal viņu apskaudams.

-     Es zinu, ka tevi iepriecina tas, ka vari man sniegt Baudas velti, - ne jau to es biju domājusi. - Eilas acis raudzījās nopietni. - Es gribu iemācīties sniegt baudu tev, Jondalar.

Viņš nespēja Eilai pretoties. Piekļaudams sievieti vēl tuvāk klāt, viņš skūpstīja viņu tā, it kā nekad nebūtu viņas gana; viņiem pa vidu atradās ciets un piebriedis loceklis. Sekojot vīrieša piemēram, Eila atbildējā uz skūpstiem. Abi jaunieši ilgi skūpstījās - viens otru izgaršodami, pie- skardamies un izpētīdami.