Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Sajuzdama mulsumu, sieviete pamāja un nolieca galvu. Klana sie­vietes nebija tik tiešas. Viņas ar īpašu pieticību izrādīja savu tieksmi pēc vīrieša, it kā tik tikko spētu paciest uzbudinātas vīrišķības aplie­cinājumu, - tajā pašā laikā ar kautrīgu skatienu un nevainīgu pozu, kas atgādināja to sievietes stāvokli, kas bija tai jāieņem, kopojoties ar vīrieti, lika tam saprast, ka viņš ir neatvairāms.

-    Paskaties, sieviete! Kā tu esi mani uzbudinājusi! - Jondalars iesau­cās, zinādams, ka, sarunājoties ar Eilu, viņam bija radusies spēcīga erekcija. Viņš nespēja tai pretoties un nespēja to noslēpt. Ieraugot vīrieti tik acīm redzami uzbudinātu, sieviete pasmaidīja, arī viņa nespēja no tā izvairīties. - Eila, - Jondalars ierunājās un pacēla viņu abām rokām, - vai tad tu nezini, ka uzbudini mani tikai ar to, ka esi blakus?

Nesdams sievieti rokās, Jondalars šķērsoja upmalu un devās taciņas virzienā. - Vai tu nesaproti, ka mani uzbudina jau tikai skatīšanās uz tevi? Jau pirmajā reizē, kad tevi ieraudzīju, es tevi gribēju. - Viņš turpināja iet augšā pa taciņu, nesdams rokās ļoti pārsteigto Eilu. - Tu esi tik ļoti sievišķīga, ka tev nav vajadzīgi nekādi īpaši paņēmieni, lai mani uzbudinātu, - tev nekas nav jāmācās. Viss, ko tu dari, liek man tevi gribēt vēl vairāk. - Viņi bija sasnieguši alas ieeju. - Ja tu mani gribi, tad vienīgais, kas tev jādara, ir tas man jāpasaka vai labāk tomēr jāizdara šādi. - Vīrietis viņu noskūpstīja.

Jondalars ienesa Eilu alā un noguldīja zvērādām apklātajā gultā. Tad ar atvērtu muti un maigi meklējošu mēli noskūpstīja viņu vēlreiz. Sie­viete sajuta, ka starp viņiem atrodas vīrieša cietais un karstais loceklis. Jondalars piecēlās sēdus, un viņa sejā parādījās ķircinošs smaidiņš.

-    Tu teici, ka visu dienu esi centusies mani uz to pamudināt. Kāpēc tu domā, ka mani neuzbudināji? - viņš pajautāja. Tad viņš izdarīja ko pilnīgi negaidītu - viņš parādīja zīmi.

Eilas acis no pārsteiguma iepletās. - Jondalar! Tas… tas taču ir sig­nāls!

-Ja jau tu grasies man rādīt savus klana signālus, tad ir tikai godīgi man atbildēt ar to pašu.

-     Bet… es… - Eilai trūka vārdu, bet viņa zināja, kas ir šādā gadījumā jādara. Viņa piecēlās, pagriezās otrādi, notupās ceļos, paplēta tos un atklāja sevi vīrietim.

Jondalars bija izdarījis šo kustību kā joku; viņš nebija domājis, ka tik ātri tiks stimulēts. Bet, skatīdamies uz viņas tvirto, apaļīgo diben- tiņu, atklātajām sievietes ģenitālijām, kas bija tumši rozā krāsā un tik vilinošas, Jondalars vairs nespēja pretoties. Pirms viņš pats spēja to apzināties, vīrietis jau bija nokritis ceļos viņai aiz muguras un iegāja viņas siltajā, pulsējošajā un dziļajā atverē.

Brīdī, kad Eila ieņēma kopošanās pozu, viņas atmiņā atausa domas par Broudu. Pirmo reizi mūžā viņai bija ienācis prātā Jondalaram at­teikt - ja būtu to spējusi. Pretīgās atmiņas bija spēcīgas, bet agrākā audzināšana pakļauties signālam ņēma virsroku.

Jondalars iegāja Eilā. Iekliegdamās negaidītā baudas izjūtā, viņa sa­juta, kā vīrietis viņu piepilda. Šī poza lika sievietei izjust spiedienu uz jaunām vietām, un locekļa ieiešana un izņemšana radīja berzi, kas kai­rināja pavisam citas un līdz šim neapjaustas vietiņas. Jondalaram ieejot viņā vēlreiz, Eila pieskaņoja viņam arī savas kustības. Kamēr vīrietis izdarīja spēcīgus grūdienus no mugurpuses, viņai pēkšņi ienāca prātā Vīnija un viņas bērais ērzelis. Šīs atmiņas izraisīja patīkami siltas trīsas un pulsējošu sasprindzinājumu. Vaidēdama un labsajūtā kunkstēdama, Eila saslējās, piekļāvās vēl ciešāk un pieskaņoja savas kustības vīrieša grūdieniem.

Kulminācija tuvojās ātri; sievietes ritmiskās kustības un vīrieša alkas dzina viņu uz priekšu arvien ātrāk. - Eila! Ak, sieviete! - viņš iekliedzās.

- Skaistā, mežonīgā sieviete! - viņš noelsās grūzdams, grūzdams un vēl­reiz grūzdams. Saņēmis Eilu aiz gurniem, viņš pievilka sievieti sev tuvāk klāt, Eila piekļāvās, un, sasniedzis apmierinājumu un piepildījis viņu ar savu sēklu, Jondalars nodrebēja patīkamā apmierinājuma sajūtā.

Kādu bridi abi trīcēdami palika šādā pozā; Eilas galva bija noliekta. Tad, apņēmis sievieti, Jondalars apvēlās uz sāniem, un tā abi palika nekustīgi guļam. Sievietes mugura bija piespiedusies vīrietim, viņa lo­ceklis joprojām atradās viņā. Apskāvis Eilu, Jondalars ar vienu roku pasniedzās pēc viņas krūts.

-     Man jāatzīst, - pēc brīža viņš ierunājās, - šis signāls nemaz nav tik slikts. - Pieglaudies sievietes pakausim, viņš meklēja austiņu.

-    Sākumā es no tā baidījos un nebiju droša, bet kopā ar tevi, Jondalar, viss ir lieliski. Viss ir Baudas velte, - Eila atbildēja, ērtāk iekārtodamās viņam blakus.

-    Jondalar, ko tu meklē? - Eila no klints pārkares uzsauca Jondala­ram, kas atradās upmalā.

-     Skatos, vai neatradīšu vēl kādu uguns akmeni.

-    Es vēl neesmu nolietojusi pirmo akmeni, ko atradu. Tas vēl kalpos ilgu laiku - mums pašlaik nav vajadzīgi jauni akmeņi.

-    Zinu, bet vienu vēl ieraudzīju un nodomāju, ka atradīšu vēl kādu. Vai esam jau gatavi?