Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Iebāzis lāpu spraugā, Jondalars apskāva sievieti, ko mīlēja. Viņa bija tik atklāta un godīga, un uz skūpstu Eila tik dedzīgi atsaucās, ka viņš jau gandrīz padevās savai vēlmei viņu iegūt.

-     Mums tas ir jāpārtrauc, - vīrietis sacīja, turēdams viņu aiz pleciem un saglabādams distanci, - citādi mēs nekad nesagatavosimies Ceļoju­mam. Man šķiet, ka tev piemīt Hadumas pieskāriens.

-     Kas ir Hadumas pieskāriens?

-     Haduma bija kāda veca sieviete, ko mēs satikām Ceļojuma laikā, - sešu paaudžu māte, kuru viņas pēcteči turēja lielā godā. Viņai piemita daudzas no Mātes spējām. Vīrieši ticēja: ja viņa pieskarsies viņu locek­lim, tad tas sasliesies tik bieži, cik vien viņi vēlēsies, lai apmierinātu jebkuru sievieti vai vismaz ļoti daudzas. Daudzi vīri tieši to vēlējās. Dažas sievietes pārvalda paņēmienus, kā vīriešus uz to pamudināt. Eila, vienīgais, kas tev ir jādara, ir jāpienāk man tuvu klāt. Tā notika šorīt un pagājušajā naktī. Cik reižu tas notika vakar? Un aizvakar? Agrāk nekad es nebiju spējīgs tik daudz reižu mīlēties un arī pats nemaz to negribēju. Bet, ja tagad mēs sāksim mīlēties, tad šorīt vairs nepabeig­sim taisīt slēptuves.

Attīrījuši gruvešus, ar sviras palīdzību nostūmuši malā lielos akmens bluķus, viņi izvēlējās vietu, kur izveidot slēptuves. Laikam ritot, Jonda­lars pamanīja, ka Eila ir neparasti klusa un sevī noslēgusies, un nevarēja saprast, vai tas ir saistīts ar to, ko viņš bija pateicis vai izdarījis. Varbūt viņam nevajadzēja būt tik kaislīgam? Bija grūti noticēt tam, ka ikreiz, kad viņš Eilu grib, viņa ar prieku atsaucas.

Viņš zināja, ka daudzas sievietes ir atturīgas un liek vīriešiem nopū­lēties, lai tie tiktu pie Baudas veltes, kaut gan arī pašām šī velte tīri labi patīk. Pašam Jondalaram reti bija nācies ar šādu problēmu saskarties, bet viņš bija iemācījies savu kaisli apvaldīt un neizrādīt: sievietei bija lielāks izaicinājums, ja vīrietis uzvedās nedaudz atturīgāk.

Sākot pārvietot pārtikas krājumus uz alas aizmuguri, Eila šķita kļu­vusi vēl izvairīgāka - bieži nolieca galvu un klusēdama pietupās, pirms paņēma jēlādā ietītu kaltētas gaļas saini vai grozu ar saknēm. Līdz tam laikam, kad viņiem nācās staigāt lejā uz upmalu, lai uznestu augšā vairāk akmeņu, ko sakraut ap saviem ziemas krājumiem, Eila jau bija uzkrītoši sarūgtināta. Jondalars bija pārliecināts, ka tā ir viņa vaina, bet nezināja, ko tādu ir izdarījis. Bija jau vēla pēcpusdiena, kad vīrietis pamanīja, ka Eila dusmīgi cenšas pacelt kādu laukakmeni, kas viņai ir par smagu.

-     Eila, mums nevajag to akmeni. Domāju, ka mums vajadzētu at­pūsties. Ir tik silts, un mēs visu dienu esam smagi strādājuši. Ejam izpeldēties!

Beigusi stīvēties ar smago akmeni, Eila notrauca matus no acīm, at­sēja apmetņa jostu un, apģērba gabalam nokrītot, noņēma arī amuletu maisiņu. Jondalars sajuta tik pazīstamo pulsāciju cirkšņos. Tas notika ikreiz, kad viņš ieraudzīja Eilu kailu. Apbrīnodams sievietes slaido, lo­kano augumu, kad viņa ieskrēja ūdenī, vīrietis nodomāja: "Viņa kustas ar lauvas grāciju." Ari Jondalars nometa savu gurnautu un metās viņai pakaļ.

Eila tik sparīgi kūlās pret straumi, ka Jondalars nolēma pagaidīt, līdz viņa peldēs atpakaļ pa straumi. Bet tagad - lai viņa izlādējas, jāļauj viņai izgāzt savu aizkaitinājumu. Eila viegli peldēja atpakaļ pa straumi, kad vīrietis viņu noķēra, tagad jau viņa likās atbrīvotāka. Eilai pagrie­žoties otrādi, lai peldētu tālāk, vīrietis pieskārās viņas mugurai un ar roku pārbrauca no pleca līdz vidukļa izliekumam un pāri tvirtajam, apaļajam dibentiņam.

Jondalaram brienot ārā no ūdens, Eila jau bija pirmā izmetusies krastā un pašreiz karināja kaklā savu amuletu maisiņu, tad sniedzās pēc apmetņa.

-    Eila, ko es esmu izdarījis aplam? - Jondalars pajautāja, stāvēdams sievietes priekšā; ūdens lāses ritēja pa viņa augumu.

-     Ne jau tu. Es esmu tā, kas rīkojas aplam.

-    Tu neko aplamu nedari.

-    Daru gan. Visu dienu centos tevi pamudināt uz mīlēšanos, bet tu klana žestus nesaproti.

Kad Eila pirmoreiz bija kļuvusi par sievieti, Iza bija viņai izskaidrojusi ne tikai to, kā jārūpējas par sevi asiņošanas laikā, bet ari to, kā jāap- mazgājas, kad viņa bijusi kopā ar vīrieti, kā arī žestus un pozas, kas iedrošinās vīrieti parādīt viņai signālu, tomēr Iza bija šaubījusies, vai Eilai šī informācija noderēs. Klana vīrieši neuzskatīja Eilu par pievilcīgu sievieti, tāpēc nebija svarīgi, kādus žestus viņa rādīja.

-     Es zinu, ka tas, ka tu piespied savu muti manējai vai pieskaries man īpašā veidā, ir tavs signāls, bet es nezinu tos paņēmienus, kā tevi uz to pamudināt, - Eila turpināja.

-    Eila, vienīgais, kas tev jādara, ir jābūt man blakus, lai mani uz to pamudinātu.

-     Ne jau to es biju domājusi, - viņa attrauca. - Es nezinu, kā lai pasaku, ka gribu, lai tu dalies ar mani Baudas veltē. Nezinu, kā tas jādara… Tu stāstīji, ka dažas sievietes zinot dažus paņēmienus, kā vī­riešus uz to pamudināt.

-    Ak, Eila! Vai tieši tas tevi uztrauc? Tātad tu vēlies uzzināt, kā mani uz to pamudināt?