Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Vienā gurnautā bija diezgan vēss, Jondalars neņēma vērā zemo temperatūru, kaut arī prātā iezagās doma par Eilas izgatavotajām sil­tajām drēbēm. Vērodams, kā austrumu pamale kļūst arvien gaišāka un ielejas aprises ieņem konkrētu formu, Jondalars vēlreiz atgriezās pie sava sapņa, cenzdamies izsekot samudžinātajam pavedienam un atminēt tā noslēpumu.

Kāpēc gan Doni vajadzēja parādīt, ka dzīvība ceļas no Viņas? Viņš to zināja; tas bija ar viņa eksistenci apliecināts fakts. Kāpēc Viņai vajadzēja parādīties sapnī, dzemdējot visas tās zivis, putnus, dzīvniekus un…

Plakangalvju Nu, protams! Māte viņam gribēja pateikt, ka klana ļau­dis ari ir Viņas bērni. Kāpēc gan agrāk neviens to nebija skaidri pateicis? Neviens nekad neapstrīdēja, ka visa dzīvā radība cēlusies no Mātes. Kāpēc tos ļaudis tā nozākāja? Viņi tika saukti par dzīvniekiem, it kā dzīvnieki būtu ļauni. Kas plakangalvjus padarīja ļaunus?

Tas, ka viņi nebija dzīvnieki. Viņi bija cilvēki, tikai citādi! Tieši to Eila visu laiku bija centusies viņam iestāstīt. Vai tāpēc vienam no viņiem bija Eilas seja?

Jondalars varēja saprast, kāpēc doni, ko viņš bija izgatavojis, bija Eilas seja - tā, kas sapnī apturēja lauvu. Neviens nemūžam neticētu tam, ko Eila bija patiesībā paveikusi, tas bija pat vēl neticamāks par pašu sapni. Kāpēc senajai doni bija Eilas seja? Kāpēc gan pašai Lielajai Zemes Mātei vajadzētu būt līdzīgai Eilai?

Jondalars zināja, ka visu sapni kopumā nekad nebūs spējīgs izprast, bet aptvēra, ka joprojām trūkst kaut kā svarīga. Vīrietis pārdomāja sapni atkal un atkal un atcerējās, ka ala, pie kuras stāvēja Eila, grasījās sabrukt, viņš jau gandrīz viņai uzsauca, lai paiet nost.

Skatīdamies tālu projām, vīrietis bija nogrimis dziļās pārdomās, šo­brīd, tāpat kā sapnī, sajuzdams to pašu pamestību un vientulību kā tad, kad bija stāvējis viens pats, bez Eilas. Asaras plūda pār viņa seju. Kāpēc viņš izjuta tik lielu izmisumu? Kas bija tas, ko viņš nespēja izprast?

Viņš domāja par ļaudīm krellītēm rotātos kreklos, tie nāca ārā no Mātes dzemdes. Eila bija izlabojusi viņa krellītēm rotāto kreklu. Bija izgatavojusi jaunu apģērba kārtu, kaut arī agrāk nemaz neprata šūt. Tās bija ceļošanas drēbes, ko viņš vilks mugurā aizejot.

Aizejot? Atstāt Eilu? Pamalē uzausa ugunīga gaisma. Aizvēris acis, vīrietis iztēlē ieraudzīja siltu, zeltainu atblāzmu.

"Ak Lielo Māt! Jondalar, tu nu gan esi lielākais muļķis uz pasaules! Atstāt Eilu? Kā gan viņu var atstāt? Tu viņu mīli! Kāpēc esi bijis tik akls? Kāpēc gan Mātei sapni bija nepieciešams tev pateikt ko tādu, kas jau tāpat pats par sevi ir saprotams un ikvienam bērnam būtu skaidrs?"

Jondalars sajuta no pleciem nokrītam lielu smagumu, viņam radās priecīga brīvības izjūta, pēkšņa viegluma apziņa. "Es viņu mīlu! Beidzot tas ir noticis arī ar mani! Es viņu mīlu! Nebiju domājis, ka tas kādreiz ar mani notiks, bet es mīlu Eilu!"

Zelandoni vīrietis izjuta neizmērojamu prieku, viņš bija gatavs to izkliegt visai pasaulei, gatavs skriet iekšā alā un pateikt to Eilai. Viņš nodomāja: "Nekad nevienai sievietei neesmu teicis, ka mīlu viņu." Jon­dalars iesteidzās atpakaļ alā, bet Eila vēl gulēja.

Izgājis atkal ārā, viņš atgriezās ar malkas klēpīti un, izmantodams kramu un uguns akmeni, kas joprojām viņu pārsteidza, ātri iekurināja pavardu. Reizi par visām reizēm viņam izdevies pamosties agrāk par Eilu, un pārmaiņas pēc Jondalars gribēja viņu pārsteigt ar karstu tējas krūzīti. Atradis Eilas piparmētru krājumus, viņš drīz vien jau bija uzlējis tēju un sagatavojies pārsteigumam, bet Eila vēl joprojām gulēja.

Vīrietis vēroja, kā sieviete miegā elpo un pagriežas, - viņš mīlēja garos, brīvi izlaistos matus. Jondalaram ļoti gribējās viņu pamodināt. Nē, Eila droši vien vēl ir nogurusi. Ir jau gaišs, un viņa vēl nav pamodusies.

Nogājis lejā upmalā, viņš sameklēja zariņu, ar ko iztīrīt zobus, un nopeldējās. Pēc peldes viņš jutās atsvaidzinājies, enerģijas pārpilns un izsalcis. Vakar viņi tā ari nebija paēduši. Atcerējies iemeslu, Jondalars pie sevis pasmaidīja; šī doma lika viņa loceklim sacelties.

Viņš iesmējās. Jondalar, tu savam mazajam draudziņam visu vasaru nebiji ļāvis brīvu vaļu. Tāpēc tagad, kad viņš uzzināja, ko palaidis ga­rām, nedrīksti draudziņu vainot pārāk lielā dedzībā. Bet nesteidzini viņu. Varbūt Eilai nepieciešama atpūta - viņa nav pie tā pieradusi. Uzskrējis augšā pa stāvo taciņu, Jondalars klusām iegāja alā. Zirgi bija devušies ganībās. Tie droši vien aizgājuši, kamēr viņš peldējās, bet Eila vēl joprojām nav pamodusies. Vai ar viņu viss kārtībā? Varbūt Jonda­laram vajadzētu viņu pamodināt? Sieviete pavēlās uz otriem sāniem, un parādījās viena kaila krūts, kas tikai deva jaunu stimulu vīrieša pirmītējām domām.

Apspiedis savu seksuālo dziņu, Jondalars devās pie pavarda, lai ielietu sev vēl tēju un gaidītu. Viņš pamanīja pārmaiņu Eilas nejaušajās kus­tībās un ieraudzīja, ka viņa kaut ko meklē.

-   Jondalar! Jondalar! Kur tu esi? - viņa iesaucās, strauji pieceldamās sēdus.

-     Esmu te, - vīrietis atsaucās, piesteigdamies pie viņas.