Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Vīrieša acis atkal aizvērās, un viņš nomurmināja kaut ko nesakarīgu. Jaunā sieviete saprata, ka viņš nav pamodies. Tā bija bijusi tikai daļa no viņa sapņa, bet tagad viņš gulēja mierīgāk. Eila viņu vēroja, līdz vīrietis kļuva pavisam mierīgs, un tad atgriezās pie pavarda. Malkodama tēju, viņa ļāva liesmai izdzist. Beidzot, ari pati sajuzdamās miegaina, jaunā sieviete novilka apmetni un, ierāpusies gultā blakus Jondalaram, ietinās zvērādās. Guļošā vīrieša auguma siltums lika viņai atkal atgriezties pie domām - kā būs tad, kad viņš būs aizgājis? Un jaunas asaru straumes atkal sāka lauzties uz āru no pašiem Eilas dvēseles dziļumiem. Viņa raudāja, līdz iemiga.

Jondalars elsodams skrēja, cenzdamies atgūt elpu un sasniegt alu, kas atradās viņam priekšā. Pacēlis acis, vīrietis ieraudzīja alu lauvu. Nē, nē! Tonolan! Tonolan! Alu lauva skrēja viņam pakaļ, pietupās un lēca. Pēkšņi parādījās Māte un, izteikdama pavēli, aizdzina lauvu projām.

-     Doni! Tā esi tu! Tā esi tu!

Māte pagriezās, un Jondalars ieraudzīja viņas seju. Viņas seja bija tāda pati kā doni figūriņai un atgādināja Eilu. Viņš sauca Viņu.

-     Eila? Eila? Vai tā esi tu?

Izgrebtā figūriņas seja atdzīvojās; Viņas mati bija kā zeltīts oreols, tos ieskāva sarkans liesmu atspulgs.

-    Jā, tā esmu es.

Eila - doni - pārvērtās un mainīja formu, tā ieņēma senās doni iz­skatu, no kuras viņš bija atteicies; viņš redzēja to, kas vairākas paaudzes bija kalpojusi viņa ģimenei. Viņa bija dūšīga un izskatījās pēc Mātes, auga arvien lielāka un raženāka, lidz ieņēma kalna apmērus. Tad Viņa sāka dzemdēt. No Viņas dziļās atveres dzemdību ūdeņiem plūda ārā visa jūras radība, pēc tam spietiem vēlās ārā dažnedažādi kukaiņi un izlidoja putni. Tiem sekoja sauszemes radības - truši, brieži, bizoni, mamuti, alu lauvas un dūmakā pa gabalu viņš ieraudzīja kūņojamies arī neskaidras cilvēku aprises.

Dūmakai izklīstot, ļaudis nāca arvien tuvāk, un pēkšņi viņš tos skaidri saskatīja. Tie bija plakangalvji! Ieraudzījuši Jondalaru, tie skrēja prom. Vīrietis sauca tiem pakaļ, un viena sieviete pagriezās. Sievietei bija Eilas seja. Jondalars skrēja viņai pretim, bet sievieti ieslēdza miglas plīvurs, un viņš to pazaudēja.

Taustīdamies cauri sarkanai miglai, viņš izdzirdēja attālu dunoņu - it kā ūdenskrituma dārdus. Tie kļuva arvien skaļāki un draudoši ātri tuvojās. Jondalaru ielenca ļaužu straume, kas plūda ārā no ietilpīgās Zemes Mātes - no grandiozās, kalnam līdzīgās Zemes Mātes ar Eilas seju - milzīgās dzemdes.

Lauzdams ceļu cauri ļaužu pūlim, cenšoties nokļūt pie Viņas, Jonda­lars beidzot sasniedza Viņas milzīgo dobumu, Viņas dziļo atveri. Vīrietis iegāja viņā, viņa loceklis iegrima Viņas siltajās ielocēs, līdz tās ieslēdza viņu savās kairajās dzīlēs.

Ar neapvaldītu prieku, mežonīgi jādams uz Viņas, Jondalars ieraudzīja Viņas seju, kas bija asarām noplūdusi. Viņas augums no šņukstiem trīcēja. Vīrietis gribēja Viņu mierināt un lūgt neraudāt, bet nevarēja parunāt. Viņš tika nostumts nost.

Jondalars attapās milzīga ļaužu pūļa vidū, kas plūda ārā no Viņas dzemdes, tiem visiem mugurā bija krellītēm izšūti krekli. Viņš cen­tās izcīnīt ceļu atpakaļ pie Viņas, bet spēcīgais ļaužu pūļa spiediens aiznesa viņu prom kā baļķi, kas ierauts dzemdes ūdeņu straumē, - tas bija baļķis, kuru nesa Lielās Mātes upes ūdeņi, un pie tā bija pieķēries asiņains krekls.

Izstiepis kaklu, Jondalars atskatījās un ieraudzīja Eilu stāvam pie dobuma atveres. Viņas raudas atbalsojās vīrieša ausīs. Tad ar iespaidīgu grāvienu pār atveri nobira blīvs akmeņu lietus. Viņš palika stāvam viens un raudam.

Jondalars tumsā atvēra acis. Eilas mazajā pavardā bija izdegusi visa malka. Piķa melnajā tumsā vīrietis nebija īsti pārliecināts, vai patie­šām ir pamodies. Alas sienai nebija skaidras aprises, nekādi pazīstami pieturas punkti, pēc kuriem viņš varētu noteikt savu atrašanās vietu.

Tā kā acis neko neredzēja, viņš tikpat labi varēja būt iesprostots ne­izdibināmā tukšumā. Sapņa dzīvās vīzijas bija daudz spēcīgākas. Tās atspoguļojās vīrieša domās pa fragmenta gabaliņiem, nostiprinādamās viņa zemapziņā.

Kad nakts tumsa jau bija kļuvusi caurredzamāka un sāka iezīmēties aptuvenas alas sienu un ieejas kontūras, Jondalars bija sācis piešķirt nozīmi saviem sapņa tēliem. Nemaz tik bieži viņš savus sapņus neat­cerējās, bet šis bija bijis tik iespaidīgs un reāls, ka tam vajadzēja būt bijušam Mātes vēstījumam. Ko gan Viņa centās pateikt? Jondalars ta­gad labprāt būtu aprunājies ar Zelandoni viedo vīru, kas būtu viņam palīdzējis sapni izskaidrot.

Blāva gaisma sāka pamazām iespīdēt alā, vīrietis ieraudzīja blondu matu krāšņo rotu, kas ieskāva guļošās Eilas seju, un sajuta sievietes auguma siltumu. Tumsas ēnām kļūstot gaišākām, viņš klusumā vēroja jauno skaistuli. Negribēdams viņu modināt, Jondalars sajuta nepārva­ramu tieksmi sievieti noskūpstīt. Pielicis pie lūpām garu, zeltainu matu cirtu, viņš klusām piecēlās. Atradis remdenu tēju, viņš ielēja to sev krūzītē un izgāja ārā uz klints pārkares.