Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jondalars ātri novilka drēbes un salocīja tās kaudzītē. - Paldies, Eila! Nespēju tev izteikt, cik daudz tas man nozīmē. Kad kļūs aukstāks, šis apģērbs būs tieši laikā, bet tagad man to vēl nevajag, - vīrietis noteica un apsēja gurnautu.

Neuzticēdamās savai balsij, baidīdamās, ka nespēs parunāt, Eila pa­māja. Viņa sajuta acīs atkal sariešamies asaras, un jaunās sievietes acu priekšā izplūda kaula figūriņas aprises. Viņa to piespieda pie krūtīm; doni figūriņa Eilai bija ļoti mīļa. Tā bija izgatavota Jondalara rokām. Viņš bija sevi nosaucis par darbarīku meistaru, bet īstenībā viņš spēja izgatavot daudz ko vairāk. Vīrieša rokas bija tik prasmīgas, lai pagata­votu šo figūriņu, kas sniedza Eilai tādas pašas maiguma izjūtas, kādas viņa izjuta tad, kad Jondalars lika viņai iepazīt un apzināties - kā ir būt par sievieti.

-     Paldies! - viņa pateicās, atcerēdamās par pieklājību.

Vīrietis sarauca pieri. - Nekad to nepazaudē, - viņš pieteica. - Ja Doni ir tava seja un varbūt tajā mājo arī tavs gars, nebūs droši, ja kāds cits to atradīs.

-    Manos amuletos iemiesojusies daļa no manis pašas gara un mana totēma gara. Tagad arī šī doni iemieso daļu mana gara un daļu tavas Zemes Mātes gara. Vai tas to padara par manu amuletu?

Jondalars nebija par to domājis. Vai tagad viņa bija daļa no Mātes? Viena no Zemes bērniem? Varbūt viņam nevajadzēja aiztikt spēkus, kurus viņš nepazina? Vai varbūt viņš bija to pārstāvis?

-     Es nezinu, Eila, - Jondalars godīgi atbildēja. - Bet nepazaudē to.

-Jondalar, ja tu domāji, ka tas varētu būt bīstami, kāpēc tad piešķīri

doni manu seju?

Vīrietis saņēma viņas rokas, kas turēja figūriņu. - Jo es gribēju sagūstīt tavu garu, Eila. Ne jau paturēt, bet pēc tam biju domājis to atdot atpakaļ. Es gribēju tev sniegt Baudas velti un nezināju, vai to spēšu. Nezināju, vai tu to sapratīsi; tu nebiji tā audzināta, lai Viņu iepazītu. Biju domājis: ja piešķiršu doni tavu seju, tad tas varbūt piesaistīs tevi pie manis.

-     Tādēļ nevajadzēja doni piešķirt manu seju. Pirms es nebiju iepa­zinusi, kas ir Baudas velte, es būtu bijusi laimīga, ja tu ar mani vienkārši gribētu atvieglot savas vajadzības.

Jondalars ieskāva Eilu ar visu doni figūriņu savās rokās. - Nē, Eila, tu varbūt ari biji tam gatava, bet man pašam vajadzēja saprast, ka tā ir tava pirmā reize, jo citādi tas nebūtu bijis pareizi.

Jaunā sieviete atkal bija apmaldījusies Jondalara acīs. Vīrieša apskā­viens kļuva spēcīgāks, un, tiecoties pretim, viņa padevās valdzināju­mam, līdz vienīgais, ko Eila bija spējīga aptvert, bija spēcīgās rokas, kas turēja viņu apskautu, pēc skūpstiem izslāpusi mute pie viņas mutes, vīrieša augums, kas piespiedies pie viņas, un reibinošas alkas pēc viņa. Eila vairs neaptvēra, kad Jondalars bija viņu pacēlis un aiznesis prom no pavarda.

Eila attapās zvērādām klātajā guļvietā. Jaunā sieviete sajuta, ka viņš piņķerējas ap viņas apmetņa jostas mezglu, tad, atmetis šo domu, vien­kārši to pacēla augšā. Eila dedzīgi tiecās viņam pretim, juta, kā viņa piebriedušais, stingrais loceklis meklē ieeju un to atrod.

Nevaldāmi, gandrīz vai neprātīgi, Jondalars ievadīja savu locekli dziļi Eilā, it kā lai vēlreiz pārliecinātos, ka sieviete vēl ir tepat blakus un viņam nav sevi jāierobežo. Viņa pacēlās augšup, lai ieņemtu vīrieti sevī, gribēdama viņu tikpat ļoti, kā viņš gribēja Eilu.

Sajutis pieaugam uzbudinājumu, Jondalars izņēma locekli un iegāja viņā vēlreiz. Izjutis, kā sievietes maksts pilnībā iekļāvusi sevī viņa locekli, Jondalars izbaudīja šo pārgalvīgo prieku un pilnībā nodevās kaisles varai, ar mežonīgām alkām viņš ļāvās gaidāmajai ekstāzei. Eila pieskaņojās katrai vīrieša kustībai un grūdienam, izliekdamās, lai vadītu viņa kustību spēku.

Bet Eilas izjūtas sniedzās daudz tālāk par grūdieniem makstī. Ikreiz, kad Jondalars viņā iegāja, sieviete apzinājās vienīgi viņu; viņas augums - nervi, muskuļi, cīpslas, muskulatūra - bija viņa piepildīts. Vīrietis izjuta, ka spriedze gurnos palielinās, kļūst arvien spēcīgāka un spēcīgāka; tad ar neizturamu, arvien pieaugošu intensitāti, kad spiediens ar trīsošu izvirdumu lauzās uz āru, viņš iegāja sievietē, lai vēlreiz viņu piepil­dītu. Viņa pacēlās pretim, lai saņemtu pēdējo, neprātīgo grūdienu, un ar baudkāru atvieglojumu spēcīga eksplozija izgāja cauri visam viņas augumam.

29

Vēl būdama pusmiegā, Eila pārvēlās uz otriem sāniem, bet sajuta kaut ko spiežamies. Tas cietais priekšmets zem viņas nekur nepazuda, līdz beidzot sieviete pilnībā pamodās un pasniedzās pēc tā. Jau gan­drīz izdzisušā pavarda blāvajā, sarkanīgajā gaismā, pacēlusi traucējošo priekšmetu, Eila ieraudzīja doni figūriņas siluetu. Jaunās sievietes at­miņā pēkšņi skaidri atausa iepriekšējās dienas notikumi, un viņa zināja, ka siltais, blakus guļošais augums ir Jondalars.