Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Eila, Lielā Māte svētī sievieti ar bērniem. Viņa tos ieved pasaulē pie vīrieša pavarda. Doni radīja vīriešus, lai tie sievietei palīdz, lai apgādā viņu, kad tā ir uz grūtām kājām un gaida bērniņu nākam pasaulē vai kad viņa zīda un aprūpē zīdaini. Un arī tāpēc, lai padarītu meitenes par sievietēm. Es nemāku to labāk izskaidrot. Varbūt kāds viedais to māk labāk?

"Varbūt viņam ir taisnība?" Eila nodomāja, ērti iekārtodamās blakus un pieglauzdamās vīrietim. "Bet, ja nav, tad varbūt jau tagad manī aug bērniņš?" Jaunā sieviete pasmaidīja. "Bērniņš - kā Durks, ko aijāt un lolot, par ko rūpēties, kas būs daļiņa no Jondalara."

"Bet kurš man palīdzēs, kad viņš būs prom?" Eila turpināja risināt domu pavedienu, izjuzdama sāpju dūrienu. Viņa atcerējās savu iepriekšējo smago grūtniecību, cīņu ar nāvi dzemdību laikā. "Bez Izas es nebūtu pali­kusi dzīva. Un, pat ja man izdotos vienai piedzemdēt, tad kā es vienlaikus varētu medīt un rūpēties par bērnu? Ja nu mani ievaino vai nogalina? Kas tad parūpēsies par manu bērnu? Bērniņš vienatnē nomirs."

"Es tagad nedrīkstu dzemdēt vēl vienu bērnu!" Eila kā bulta pielēca kājās. "Un ja nu tas ir jau aizsākts? Ko man iesākt? Izas zālītes! Biš­krēsliņi vai āmuļi, vai… nē, ne āmuļi. Tie aug tikai uz ozola, bet šeit tuvumā nav ozolu. Toties šeit aug vairākas zālītes, kas varētu palīdzēt, - man būs par to jāpadomā. Tas varētu būt bīstami, bet labāk zaudēt bērniņu tagad nekā pēc piedzimšanas atstāt viņu hiēnai."

-     Eila, vai kas noticis? - Jondalars apjautājās, pasniegdamies, lai saņemtu rokā vienu pilnīgu un tvirtu krūti, jo zināja, ka ir atguvis spēkus, un tas viņā izraisīja jaunu vēlmi.

Atcerēdamās vīrieša pieskārienus, Eila atspiedās pret viņa roku. - Nē, nekas nav noticis.

Atcerēdamies savu dziļo apmierinājumu, vīrietis pasmaidīja un sajuta jaunus vēlmes uzplūdus. "Driz," viņš nodomāja. "Šķiet, ka Eilai piemīt Hadumas pieskāriens!"

Sieviete saskatīja virieša acis sirsnību un iekāri. "Varbūt viņš vēlreiz grib dalīties ar mani Baudas veltē?" Eila nodomāja, ari uzsmaidīdama viņam. Tad sievietes smaids izdzisa. "Ja bērniņš vēl nav aizsākts un mēs atkārtosim Baudas velti, tas var aizsākties. Varbūt man vajadzētu iedzert Izas slepeno zālīti? To, par kuru viņa piekodināja nevienam neteikt."

Jaunā sieviete atcerējās Izas stāstīto par augiem - zeltīto vlteni un antilopes salviju - ka tiem piemīt tik spēcīga maģija, kas var piešķirt spēku sievietes totēmam cīnīties ar vīrieša apaugļojošo ekstraktu un aizkavēt dzīvības rašanos. Toreiz Eila tikko bija uzzinājusi, ka ir stāvoklī. Agrāk Iza viņai nebija stāstījusi par šo līdzekli - neviens nedomāja, ka Eilai reiz varētu būt bērns, un tas nebija iekļauts mācībās. "Kaut arī man ir spēcīgs totēms, man piedzima bērns, un tas var notikt vēlreiz. Nezinu, vai tas ir no gara vai vīriešiem, bet Izai šis līdzeklis palīdzēja, tāpēc domāju, ka man būtu jāiedzer šīs vai kādas citas zālītes, lai bērna nebūtu."

"Kaut man tas nebūtu jādara! Kaut es varētu bērniņu paturēt! Es gribētu bērnu no Jondalara." Eilas smaids bija tik maigs un pavedinošs, ka vīrietis pasniedzās un novilka viņu sev blakus. Amuletu maisiņš, kas bija aplikts Eilai ap kaklu, iesita viņam pa degunu.

-     Ak vai! Jondalar! Vai tev sāpēja?

-     Kas tev tur iekšā? Tur droši vien pilns ar akmeņiem! - vīrietis iesaucās, pieceldamies sēdus un berzēdams savu degunu. - Kas tas ir?

-    Tas ir… manam totēma garam, lai tas varētu mani atrast. Tas satur mana gara daļu, ko viņš pazīst. Kad totēms man parādīja zīmes, es tās glabāju šajā maisiņā. Ikvienam klana loceklim ap kaklu ir tāds maisiņš. Krebs sacīja: ja es to pazaudēšu, tad miršu.

-     Tas ir talismans vai amulets, - Jondalars secināja. - Tavs klans patiešām izprot garu pasaules noslēpumus. Jo vairāk es par viņiem uzzinu, jo vairāk viņi liekas līdzīgāki cilvēkiem, tomēr tie nelīdzinās nevienam, ko pazīstu. - Vīrieša acis parādījās nožēla. - Eila, tā bija mana nezināšana, kas lika man uzvesties tā, kā es to darīju, kad pir­moreiz sapratu, par ko tu runāji, pieminēdama klanu. Tā bija kaunpilna uzvedība, un man ļoti žēl, ka tā notika.

-     Jā, tas bija apkaunojoši, bet es vairs nedusmojos un neesmu aizvainota. Tu liki man justies… Ari es gribu atbildēt ar laipnību. Kas attiecas uz šodienu, uz Pirmās baudas rituālu, gribu pateikt… paldies.

Jondalars pasmīnēja. - Nedomāju, ka agrāk kāds man par to būtu pateicies. - Smīns pazuda, bet smaids sejā saglabājās, kaut ari vīrieša acis raudzījās nopietni. - Ja kādam par to būtu jāpateicas, tad tam būtu jābūt man. Paldies, Eila! Tu nemaz nezini, kādu pārdzīvojumu man sniedzi. Neesmu tik patīkami juties kopš… - Jondalars apklusa, un Eila pamanīja sāpīgu izteiksmi vīrieša sejā, - …kopš Zolenas.

-     Kas ir Zolena?

-     Zolenas vairs nav. Tā bija sieviete, kuru pazinu, kad biju vēl jauns. - Jondalars atlaidās un skatījās alas griestos; viņš tik ilgi klusēja, ka Eila vairs necerēja, ka viņš vēl kaut ko teiks. Tad, drīzāk sev nekā viņai, Jondalars sāka runāt: