Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Toreiz viņa bija skaista. Visi vīrieši par viņu vien runāja, un visi pui­kas par viņu vien domāja, bet neviens cits to nedarīja vairāk par mani, pat pirms tam, kad doni atnāca pie manis miegā. Tajā naktī, kad ieradās mana doni, viņa ieradās Zolenas izskatā, un, kad pamodos, visas zvēr­ādas, uz kurām biju gulējis, bija slapjas no mana dzīvības ekstrakta un galva pilna ar domām par Zolenu. Atceros, kā viņai sekoju vai meklēju kādu vietu, kur varētu viņu vērot. Lūdzos Mātei, ka gribu viņu. Tāpēc nespēju noticēt tam, ka Zolena atnāca pie manis. Tā būtu varējusi būt jebkura cita sieviete, bet vienīgā, ko patiešām vēlējos, bija Zolena. Ak, kā es viņu gribēju! Un viņa pie manis atnāca. Vispirms es ar viņu guvu baudu. Pat toreiz es jau biju liels savam vecumam - daudzējādā ziņā. Zolena man iemācīja, kā sevi kontrolēt, kā to izmantot, un vēl viņa man iemācīja, kas sievietei vajadzīgs. Iemācījos, ka varu saņemt baudu no sievietes, pat ja nevaru viņā ieiet pietiekami dziļi, ja vien sagatavoju sievieti, bet pats sevi savaldu un kontrolēju, cik vien ilgi tas iespējams. Tad man nebūs svarīgi, cik dziļi varēšu ieiet, un viņa gūs lielāku baudu. Ar Zolenu man nebija jāuztraucas. Tomēr viņa mācēja padarīt laimīgus ari tos vīriešus, kas bija mazāki, - viņai bija savi kontroles veidi. Nebija tāda vīrieša, kas negribētu Zolenu, bet viņa izvēlējās mani. Pēc kāda laika viņa jau sāka mani izvēlēties pastāvīgi, kaut arī toreiz biju vēl gandrīz tikai puika. Bet bija viens vīrietis, kas Zolenu vajāja, kaut arī viņa to negribēja. Tas mani sadusmoja. Ieraudzījis mūs abus kopā, viņš Zolenai ieteica pārmaiņas pēc izvēlēties vīrieti. Vīrietis nebija tik vecs kā Zolena, bet bija vecāks par mani. Tomēr es biju par viņu lielāks.

Jondalars aizvēra acis, bet turpināja savu stāstu: - Tas bija tik stulbi! Man to nevajadzēja darīt, tas vienīgi pievērsa mums uzmanību, bet viņš nelika Zolenu mierā. Tas vīrietis mani tā sadusmoja. Reiz kādu dienu es viņam iesitu un pēc tam vairs nespēju apstāties. Saka, ka jaunam vīrietim nav labi būt pārāk ilgi kopā ar vienu sievieti. Ja viņam ir vairākas sievietes, tad pastāv mazāka iespēja, ka izveidosies spēcīgas jūtas. Jau­niem vīriešiem jāsatiekas ar jaunām sievietēm; vecākām sievietēm šos jaunekļus vajadzētu vienīgi apmācīt. Vienmēr tiek vainota sieviete, ja jauneklis viņai pārāk pieķeras. Bet manā gadījumā sievieti nevajadzēja vainot. Es negribēju nevienu citu sievieti, es gribēju vienīgi Zolenu.

Tās pārējās sievietes likās tik primitīvas, neiejūtīgas, kaitinošas, visu laiku ķircināja vīriešus, it īpaši jaunekļus. Iespējams, ka, dzīdams viņas prom un apsaukādams, arī es pats nebiju iejūtīgs.

Viņas ir tās, kas izvēlas vīrieti Pirmās baudas rituālam. Visi vīrieši alkst, lai izvēlas tieši viņus, - viņi vienmēr par to runā. Tas ir pago­dinājums, un tas ir aizraujoši, bet vīrieši uztraucas, ka var būt pārāk rupji, pārāk steidzīgi vai pat var gadīties vēl kas sliktāks. Kāda jēga tādam vīrietim, kas pat nespēj atvērt sievieti? Ikreiz, kad tāds vīrietis paiet garām sieviešu bariņam, viņas to paķircina.

Jondalars pārvērta savu balsi falsetā un mēdījās: "Re, kur aiziet smukulītis! Vai nevēlies, lai tev iemācu kādu jaunu paņēmienu?" Vai ari: "Neesmu bijusi spējīga viņam neko iemācīt, vai kāda cita nevēlas pamēģināt?"

Tad turpināja pats savā balsi: - Vairums viriešu, tāpat kā pašas sie­vietes, iemācās atcirst pretim un uzjautrinās par šo apcelšanos, bet jaunajiem vīriešiem tas ir grūti. Jebkurš vīrietis, kas iet garām smejošu sieviešu bariņam, domā, vai tik viņas to neapceļ. Zolena tāda nebija. Citām sievietēm viņa diez ko nepatika; varbūt tāpēc, ka viņa ļoti patika vīriešiem? Jebkurā no Mātes svētkiem vai saietiem viņu allaž izvēlējās pirmo…

Vīrietis, kam es iesitu, pazaudēja vairākus zobus. Ir smagi tik jaunam vīrietim palikt bez zobiem. Viņš nespēj neko sakošļāt, un arī sievietes viņu negrib. Kopš tā laika man allaž bijis viņa žēl. Tas bija tik stulbi! Mana māte viņam atlīdzināja zaudējumus, un tas vīrietis pārcēlās dzī­vot uz citu alu. Bet viņš ierodas Vasaras sapulcēs, un ikreiz, kad viņu ieraugu, tā saviebjos. Zolena bija iesākusi runas par nodošanos Mātes kalpībā. Es domāju, ka kļūšu par kokgriezēju un tādā veidā Viņai kal­pošu. Tieši tad Martona izlēma, ka man ir talants uz akmens apstrādi, un aizsūtīja Dalanaram ziņu. Nepagāja necik ilgs laiks, Zolena devās prom, lai izietu īpašu mācību kursu, un Vilomars mani aizveda dzīvot pie Lanzadoni. Martonai izrādījās taisnība. Tā bija labāk. Kad pēc trim gadiem atgriezos, Zolenas vairs nebija.

-      Kas ar viņu notika? - Eila pajautāja, gandrīz vai baidīdamās ierunāties.