Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

"Pēc Baudas veltes mēs droši vien iemigām," viņa nodomāja. Laimīgi smaidīdama, jaunā sieviete ērti iekārtojās blakus Jondalaram un aizvēra acis. Bet miegs jau bija pazudis. Viņas prātā atausa ainu fragmenti, kuri Eilas zemapziņā izskrēja cauri kā dzīvi. Medības, Mazuļa atgriešanās. Pirmais baudas rituāls un pāri visam - Jondalars. Jūtas, ko viņa izjuta pret šo vīrieti, bija vārdos neizsakāmas, bet tās piepildīja jauno sievieti ar visaptverošu prieku. Gulēdama blakus, Eila domāja par viņu, līdz kļuva neizturami; tad viņa klusām izslīdēja no gultas, līdzi paņemot kaula figūriņu.

Piegājusi pie alas ieejas, Eila ieraudzīja Vīniju un Skrējēju, kas, tuvu viens otram pieliekušies, stāvēja kopā. Pazinusi sievieti, kas viņiem tuvojās, ķēve klusi iezviedzās.

-    Vīnij, vai tev bija tāpat? - Eila klusā balsī jautāja savai draudzenei. - Vai tavs ērzelis sniedza tev Baudas velti? Ak, Vīnij! Nekad nevarēju iedomāties, ka tas ir tā. Kā gan ar Broudu tas varēja būt tik briesmīgi, bet ar Jondalaru tik brīnišķīgi?

Jaunais kumeliņš piebāza purniņu, lai saņemtu savu uzmanības tiesu. Eila viņu paglāstīja un pakasīja, tad apskāva. - Nav svarīgi, ko saka Jon­dalars, Vīnij, es domāju, ka tavs ērzelis aizsāka tevī kumeliņu. Skrējējs ir tieši tādā pašā krāsā kā ērzelis, un šajā apkārtnē nav nemaz tik daudz brūnu zirgu. Tas būtu varējis būt arī ērzeļa gars, bet man tā neliekas.

-     Kaut man varētu būt bērniņš! Jondalara bērniņš. Es to nevaru - ko gan es iesāktu pēc tam, kad viņš aizies? - Eila nobālēja, sievieti pārņēma baiļu izjūta. - Aizies! Ak, Vīnij, Jondalars grasās aiziet!

Jaunā sieviete izmetās ārā no alas un skrēja lejup pa stāvo taku, da­rīdama to vairāk pēc izjūtas, nevis redzes. Viņas acis bija asaru pilnas. Pārskrējusi pāri akmeņainajam upes krastam, Eila atdūrās klints sienā un, piespiedusies pie tās, sāka šņukstēt. Jondalars aizies. Ko viņa iesāks? Kā viņa to pārdzīvos? Ko Eila varētu darīt, lai viņš paliktu? Neko!

Apskāvusi sevi rokām, jaunā sieviete noslīga ceļos, piespiedusies klints sienai, it kā cenzdamās atvairīt spēcīgu sitienu. Kad Jondalars aizies, viņa atkal paliks viena. Bez Jondalara būs vēl ļaunāk nekā iepriekš. Ko Eila šeit bez viņa iesāks? Varbūt arī viņai vajadzētu iet prom, sameklēt Citus un palikt kopā ar tiem? Nē, to viņa nespēj iz­darīt. Citi Eilu izvaicās, no kurienes viņa ir ieradusies, un Citi ienīst klana ļaudis. Viņiem Eila būs tikai pretīgs radījums, ja vien nerunās nepatiesus vārdus.

"To es nevaru. Es nespēju apkaunot Kreba un Izas piemiņu. Viņi mani mīlēja un rūpējās par mani. Uba ir mana māsa, un viņa gādā par manu dēlu. Klans ir mana ģimene. Kad man neviena nebija, klans par mani rūpējās, un tagad Citi mani negrib.

Un Jondalars ies projām. Visu atlikušo mūžu man būs šeit jādzīvo vienai pašai. Tikpat labi jau es varētu būt arī mirusi. Brouds mani nolā­dēja; galu galā viņš tomēr uzvarēja. Kā lai es dzīvoju bez Jondalara?"

Eila raudāja tik ilgi, līdz visas asaras bija izraudātas, iekšā bija palicis vienīgi izmisīgs tukšums. Ar plaukstām izberzējusi acis, jaunā sieviete pamanīja, ka viņai rokā arvien vēl ir doni figūriņa. Pagriezusi to otrādi, viņa vairāk apbrīnoja ideju, nevis brīnījās par pašu figūriņu: kā no kaula gabala var iztaisīt sievietes augumu? Mēnesgaismā tā vēl vairāk atgādināja pašu Eilu. Figūriņas mati bija izgrebti bizītēs, acis slēpās ēnā, deguns un vaigu forma atgādināja viņas pašas redzēto atspulgu dīķa ūdenī.

Kāpēc gan Jondalars šim Zemes Mātes simbolam, ko Citi godāja un bijāja, bija piešķīris Eilas seju? Vai viņas gars bija sagūstīts, savienots ar to, ko viņš sauca par Doni? Krebs bija stāstījis, ka viņas gars ar amuleta palīdzību ir piesaistīts Alu Lauvam un Ursum, Lielajam Alu Lācim, klana totēmam. Kļūstot par zāļu sievu, Eila pārmantoja katra klana locekļa gara mazu daļiņu, un pēc viņas nāves lāsta tie netika atņemti.

Klans un Citi, totēmi un Māte - visi pretendēja uz viņas dvēseles daļiņu. "Liekas, ka mana dvēsele ir apmulsusi," viņa nodomāja.

Saltais vējš mudināja Eilu ātrāk atgriezties alā. Pabīdījusi atdzisušo cepeti nost un cenšoties nepamodināt Jondalaru, jaunā sieviete iekūra pavardā mazu liesmiņu un sāka karsēt ūdeni tējai, kas palīdzētu viņai nomierināties. Viņai vairs negribējās gulēt. Gaidīdama, līdz uzvārīsies ūdens, Eila skatījās uguns liesmās un domāja par visām tām neskai­tāmajām reizēm, kad bija skatījusies kvēlojošajā pavardā un centusies izprast dzīves jēgu. Karstās uguns mēles dejodamas laizīja malku, cenz­damās nogaršot katru jaunu pagali, tad atkāpdamās un atkal mezdamās tai virsū, līdz savu panāca un kāri visu aprija.

-     Doni! Tā esi tu! Tā esi tu! - Jondalars miegā kliedza. Eila pielēca kājās un piegāja pie vīrieša. Acīmredzot sapņodams, jaunais Zelandoni vīrietis grozījās un mētājās no vieniem sāniem uz otriem. Sieviete ne­zināja, vai Jondalaru vajadzētu pamodināt. Pēkšņi viņš atvēra acis un izbijies paskatījās Eilā.

-    Jondalar, vai ar tevi viss kārtībā? - viņa apjautājās.

-     Eila? Eila! Vai tā esi tu?

-    Jā, tā esmu es.