Zibens zaglis

Buļļcilvēks metās klāt Groveram, kas bezpalīdzīgs gulēja zālē. Viņš pieliecās, apostīdams manu labāko draugu, it kā grasīdamies arī viņu paraut gaisā un patai­sīt par pīšļiem un putekļiem.

To es nedrīkstēju pieļaut.

Norāvu savu sarkano lietusmēteli.

—   Ei, tu! — es iekliedzos, savicinot lietusmēteli un skrienot nezvēram klāt no sāniem. — Tu, muļķadesa! Teftelis tāds!

—   Rrrrrrr! — Briesmonis pacirtās pret mani, vīstī­dams druknās dūres.

Man prātā bija doma — skaidrs, ka stulba, tomēr la­bāk tā kā nekā. Ar muguru atspiedos pret lielo priedi un vicināju sarkano lietusmēteli buļļcilvēkam acu priekšā, domādams pēdējā mirklī palēkt sāņus.

Bet tā vis gluži neiznāca.

Buļļcilvēks man bruka virsū par daudz strauji un iz­plestām rokām, lai sagrābtu mani ciet, mūc, uz kuru pusi gribi.

Laiks sāka ritēt gausāk.

Kājas man saspringa. Sāņus sprukt nebija iespējams, tad nu lēcu stāvus uz augšu, atspēros pret nezvēra pauri kā tramplīnu, gaisā apmetu kūleni un piezemējos viņam uz skausta.

Kā man tas izdevās? Nebija vaļas apjēgt. Pēc sekun­des tūkstošdaļas nezvērs ar galvu ietriecās koka stum­brā, un no trieciena man gandrīz izbira zobi.

Buļļcilvēks slampāja šurpu turpu, lūkodams mani nokratīt. Es stingri turējos pie ragiem, lai viņš mani ne­nokrata. Joprojām grandēja pērkons un šķīda zibeņi. Acīs šļācās lietus. Puspuvušās gaļas smārds cirtās nāsīs.

Nezvērs svaidījās un spārdījās kā bullis cīņas arēnā. Būtu atmuguriski triecies pret priedi, saspiestu mani plācenī, bet nupat sāku atskārst, ka viņam ierīkots tikai viens mehānisms, kas liek dzīties uz priekšu vien.

Tikmēr Grovers tur, zālē, sāka kunkstēt skaļāk. Gri­bēju pakliegt, lai tur muti, bet, tā mētādamies, es, muti pavēris, uzreiz nokostu mēli.

— Ēst! — Grovers novaidējās.

Buļļcilvēks apcirtās uz viņa pusi, atkal ņēmās kārpīt zemi un gatavojās uzbrukumam. Iedomājos, kā viņš iz­spieda dzīvību no manas mātes miesām un panāca, lai viņa izgaist gaismas zibsnī, un dusmas manī uzkūsāja kā pirmšķirīgākais benzīns. Vienu ragu apķēris ar abām ro­kām, es rāvu to atpakaļ, cik spēka. Nezvērs saspringa, pārsteigts norūcās, un tad — knakš!

Buļļcilvēks iebaurojies aizlidināja mani pa gaisu. Nokritu zālē garšļaukus uz muguras. Pakausis atsitās pret akmeni. Kad pieslējos sēdus, acu priekšā viss miglojās, toties rokā man bija rags — robains kaula dura­mais dunča lielumā.

Nezvērs klupa man virsū.

Es instinktīvi pavēlos malā un uzslējos kņūpus. Kad briesmonis drāzās garām, nolauzto ragu iegrūdu viņam spalvainajos sānos, tieši zem ribām.

Buļļcilvēks sāpēs iebaurojās. Savicinājis rokas, viņš ķēra pie sirds un tad sāka sairt — nevis kā mana mamma, kas pagaisa zelta gaismas zibsni, bet sabira tā­dās kā smiltis, ko aizpūta projām vēja brāzmas, tieši tā­pat kā pīšļos sabira misis Dodsa.

Nezvēra vairs nebija.

Lietus tikmēr bija mitējies. Pērkons vēl dimdēja, bet nu jau pamalē. Es biju pievilcies ar kūts smaku, ceļgali ļima. Galva vai pušu plīsa. Biju bez spēka, pārbijies un no bēdām nezināju, kur likties. Nupat mamma bija pagaisusi acu priekšā. Gribējās mesties pie zemes un izrau­dāties, bet tepat bija Grovers, kam vajadzēja manu palī­dzību, tad nu uzstutēju viņu kājās, un mēs abi steberējām lejup pa nogāzi turp, kur spīdinājās māju logi. Raudāju, māti piesaukdams, tomēr turējos pie Grovera — viņu es pat nedomāju laist projām.

Pēdējais, ko atceros, — ka sabruku uz koka lieveņa, pie griestiem griezās ventilators, ap dzelteno gaismekli riņķoja naktstauriņi, un pretim bargi vērās tāds kā re­dzēts bārdainis un piemīlīga meitene ar gaišām princešlokām. Abi uz mani noskatījās no augšas, un meitene teica: — Tas ir viņš. Noteikti.

— Ciet klusu, Anabeta! — vīrs uzsauca. — Viņš jo­projām ir pie samaņas. Nesīsim viņu iekšā.

PIECI SPĒLĒJU VISTU AR ZIRGU

Sapņos man rādījās visādi kūts lopiņi. Gandrīz visi gribēja man atņemt dzīvību. Pārējie gribēja ēst.

Laikam jau modos ne reizi vien, bet tam, ko dzir­dēju un redzēju, nebija nekādas jēgas, tāpēc atkal atslē­dzos. Atminos, ka gulēju mīkstā gultā un kāds mani ba­roja ar karotīti — deva kaut ko, kas garšoja pēc sviestā cepta popkorna, taču tāda kā pudiņa. Man pāri līkņāja tā gaišsprogainā meitene, vīpsnādama karotē savācot man uz zoda palikušās drupačas.

Ieraudzījusi, ka man acis vaļā, viņa noprasīja: — Kas notiks vasaras saulgriežos?

Ar mokām noķērkstēju: — Ko?

Viņa atskatījās kā bīdamās, ka nez kas varētu no­klausīties. — Kas notiek? Kas nozagts? Mums ir tikai da­žas nedēļas!

— Piedod, — izmocīju. — Es ne…

Kāds pieklauvēja pie durvīm, un meitene ar joni piegrūda man muti pilnu ar pudiņu.

Nākamreiz, kad pamodos, meitenes nebija. Toties pie gultas kājgaļa sardzē stāvēja dūšīgs, sērfotājam

līdzīgs gaišmatis. Acis viņam bija zilas — vismaz sešas: uz vaigiem, pierē un uz delnu virspuses.