Zibens zaglis

Laikam bijām Longailendas ziemeļpusē, jo šajā mājas pusē ieleja nolaidās līdz pat jūrmalai — kādu kilo­metru tālāk vizēja ūdensklājs. Kas tur bija redzams pa vidu, nemaz nespēju aptvert. Tur slējās sengrieķu arhi­tektūras stilā celtas būves — brīvdabas paviljons, amfi­teātris, apaļa arēna, tikai visas izskatījās gluži jaunas, baltās marmora kolonnas saulē laistīties laistījās. Netālu smilšainē kāds pusducis skolas vecuma bērnu ar safī­riem spēlēja volejbolu. Neliela ezeriņa spoguli vagoja kanoe laivas. Ap mežā satupušu namiņu puduri cits citu trenkāja bērni koši oranžos kreklos — tādos pašos, kāds bija mugurā Groveram. Daži šāva mērķī ar loku. Citi jā­šus trieca zirgus pa meža stigu, un, ja vien acis mani ne­vīla, viens otrs zirgs bija spārnots.

Lieveņa terases otrā galā pie kāršu galda sēdēja divi vīri — katrs savā pusē. Turpat, atspiedusies pret lieveņa margām, kluknēja tā gaišmate, kas mani baroja ar pop­korna pudiņu.

Tas man iepretim bija sīks, toties dūšīgs. Deguns viņam bija sarkans, acis platas un miklas, un sprogainie mati tik melni, ka šķita vizmojam gandrīz violeti. Kā izkāpis no gleznām, kur tie mazie eņģelīši — kā tos sauc: ķeburi, vai? Nē, ķerubi. Nūja. Viņš izskatījās pēc ķeruba, kas nu jau pusmūžā un strādā kempingā. Mugurā viņam bija havajiešu krekls ar tīģerādas rakstu, un tāds džeks pavisam noteikti iederētos Gabes pokera pasākumā, lai gan nojauta teica priekšā, ka šis puisis iebāztu maisā pat manu patēvu.

— Tas ir misters D., — Grovers man iemurkšķēja ausī. — Nometnes direktors. Esi nu pieklājīgs! Tā mei­tene ir Anabeta Čeiza. Vienkārši te dzīvojas, taču ilgāk nekā jebkurš cits. Un Hīronu tu jau pazīsti…

Viņš ar pirkstu pabakstīja uz džeku, kas sēdēja pret mums ar muguru.

Vispirms atjēdzos, ka viņš sēž ratiņkrēslā. Tad atpazinu tvīda žaketi, pašķidro rūsgano matu rotu, bārdas pinkučus.

—  Mister Bruner! — es iesaucos.

Latīņu valodas skolotājs atskatījies man veltīja smaidu. Acīs iešķīlās nešpetnais mirdzums kā dažkārt, kad viņš visai klasei piespēlēja testu, kur visas pareizās atbildes bija tās, kas B.

—   Ā, jauki, Persij! — viņš teica. — Nu mēs esam četri — varam spēlēt vistu.

Viņš norādīja uz krēslu pie mistera D. labās rokas — tas, uzmetis man apsarkušu skatienu, smagi nopūtās: — Nū, laikam jau tas mans darbs. Laipni lūdzu pusdievu nometnē! Nu re. Paklau, tikai neiedomājies, ka man prieks tevi redzēt.

—   Mmm, paldies. — Steigšus pabīdījos nostāk, jo, dzīvodams kopā ar Gabi, šo to biju iemācījies, proti, va­rēju noteikt, kad cilvēks laizījies ap prieka dziru. Ja mis­ters D. no šmigas turējās pa gabalu, es biju satīrs.

—   Anabeta! — misters Bruners uzsauca gaišmatei.

Viņa panācās tuvāk, un misters Bruners mūs sapa-

zīstināja. — Šī jaunā dāma tevi kopa un auklēja, Persij. Anabet, mīlulīt, varbūt aiziesi nokopt Persija gultu? Ta­gad viņš mums te pārceļams uz vienpadsmito namiņu.

Anabeta attrauca: — Kāda runa, Hīron!

Viņa bija apmēram manā vecumā, varbūt drusciņ lielāka augumā un no skata daudz atlētiskāka. Tumši iedegusi, ar tiem gaišajiem, sprogainajiem matiem, viņa izskatījās pēc tipiskas kaliforniešu meitenes — tikai acis pavisam citādas. Tās bija koši pelēkas — kā negaisa pilns padebesis, un tikpat draudīgas, it kā viņa nokautos ar domām, kā mani labāk pieveikt cīņā.

Uzmetusi mirkli Mīnotaura ragam, ko es turēju rokā, viņa mani uzlūkoja. Man prātā iešāvās, ka tūliņ viņa teiks: "Tu nokāvi Mīnotauru!" Vai: "Oho! Superīgi!" Vai kaut kā tā.

Bet viņa tikai noteica: — Tu miegā slienājies.

Un metās projām pa zālienu, gaišajiem matiem plandot nopakaļ.

—  Tātad, — ar steigu mainīju tematu, — jūs, mmm, te strādājat, mister Bruner?

—   Neesmu nekāds misters Bruners, — atsaucās iz­bijušais misters Bruners. — Tas diemžēl ir pseidonīms. Vari mani saukt par Hīronu.

—    Labi. — Galīgi apjucis, pavēros uz direktoru.

—   Un misters D.? … Ko tas nozīmē?

Misters D. mitējās jaukt kāršu kavu un uz mani paskatījās tā, it kā es nupat būtu skaļi atraugājies. — Vār­diem, jaunais cilvēk, ir spēks. Nevar tā bez jēgas bļaustī­ties pa labi un kreisi.

—  Ā! Nūja. Piedodiet!

—   Es tev teikšu, Persij, — iejaucās Hīrons-Bruners,

—   ka man prieks redzēt tevi dzīvajos. Nemaz nevaru at­cerēties, kad pēdējoreiz esmu kādam ieteicis doties uz nometni. Negribētos pieredzēt, ka laiks šķiests veltīgi.

—  Ieteicis?

—   Uz gadu noalgojos Jensija specskolā, lai tevi ap­mācītu. Skaidrs, ka satīru mums skolās, cik uziet, — par pieskatītājiem. Bet Grovers, kolīdz iepazinās ar tevi, tūliņ cēla trauksmi. Samanīja, ka esi kas sevišķs, tad nu nospriedu pārcelties tuvāk centram. To otro latīņu valodas skolotāju pierunāju… nu, paņemt atvaļinā­jumu.

Lūkoju atcerēties, kas tad bija mācību gada sākumā. Likās tik sen, bet es tā kā caur miglu atminējos, ka pir­majā nedēļā Jensijā latīņu valodu mācīja kāds cits. Tad sazin kāpēc (jo neviens neko nepaskaidroja) viņš pa­zuda, un turpmāk stundas vadīja misters Bruners.

—    Jūs ieradāties Jensijā tikai tāpēc, lai mācītu mani? — es jautāju.