Zibens zaglis

Kad beidzot atjēdzos pavisam, apkārt nekā dīvaina nebija, vienīgi viss bija jaukāk, nekā līdz šim ierasts. Sē­dēju uz plašā lieveņa soliņa un pāri pļavām vēros uz za­ļajiem, tālīnajiem pakalniem. Vējš nesa līdzi zemeņu smaržu. Uz kājām man bija sega, aiz pakauša — spil­vens. Viss jau būtu lieliski, ja ne tā sajūta, ka mutē man skorpions ligzdu ietaisījis. Mēle sausa un jēla, zobi smeldza visi kā viens.

Uz galda turpat blakus stāvēja liela pilna glāze. Iz­skatījās pēc ābolu sulas, bija ari zaļš salmiņš un kokteiļķirsim caurdurts papīra lietussardziņš.

Roka bija tik slābana, ka glāze, kolīdz satverta, gan­drīz izšļuka no pirkstiem.

—   Uzmanies! — nobrīdināja pazīstama balss.

Grovers stāvēja, atbalstījies pret lieveņa margām, un

no skata tāds, it kā nebūtu gulējis veselu nedēļu. Padusē viņš bija pasitis kurpju kasti. Kājās zili džinsi, botes ar augsto kapi, mugurā — koši oranžs krekls ar uzrakstu PUSDIEVU NOMETNE. Tas pats vecais Grovers. No āža ne smakas.

Varbūt man rādījušies murgi. Varbūt mamma ir sveika un vesela. Mēs joprojām esam izbraukumā, un sazin kāda iemesla dēļ esam apmetušies šajā lielajā mājā. Un…

—   Tu izglābi man dzīvību, — Grovers ierunājās. — Es… nu, mazākais, ko iespēju… Aizgāju atpakaļ uz pa­kalnu. Iedomājos, ka varbūt gribēsi šo te.

Viņš bijīgi noguldīja kurpju kasti man klēpī.

Iekšā bija melnbalts buļļa rags ar robainu, jo lauztu pamatni, smailais gals apkaltis asinīm. Nebija vis nekāds murgs.

—  Mīnotaurs, — es noteicu.

—   Mmm, Persij, diez vai vajadzētu…

—  Tā taču viņu dēvē sengrieķu mītos, ne? — es ne­likos zinis. — Mīnotaurs. Puscilvēks, pusbullis.

Grovers neomulīgi sadīdījās. — Tu divas dienas no­gulēji bez samaņas. Ko vispār atceries?

—   Par mammu. Vai viņa tiešām…

Grovers nokāra galvu.

Skatījos pāri pļavai. Birztala, strautiņa līčloči, zem zila debesjuma plājās zemeņu lauki. Ieleju ieskāva lēzeni pakalni, un visaugstākais, tieši iepretim, bija tas ar lielo priedi virsotnē. Pat tā, saules apspīdēta, izskatījās skaista.

Mammas vairs nebija. Visai pasaulei vajadzētu būt tumšai un saltai. Nekam nevajadzētu izskatīties skaisti.

—   Man žēl, — Grovers nošņaukājās. — Esmu galīgs jēlnadzis. Es… es esmu nejēdzīgākais satīrs visā pasaulē.

Novaidējies viņš piecirta kāju ar tādu sparu, ka tā nokrita nost. Tas ir, nokrita bote ar augsto kapi. Iekšā bija sapūstas polistirola putas, atstāta tikai iedobe, kur iebāzt nagus.

—  Nu, pie Stiksas! — viņš noburkšķēja.

Pāri skaidrajam debesjumam aizvēlās pērkona dārdi.

Kamēr Grovers nopūlējās ieauties atpakaļ viltus tu­pelē, es nospriedu: nu, tagad viss skaidrs.

Grovers bija satīrs. Biju gatavs derēt, ka sprogainais brūno matu ērkulis slēpj divus radziņus. Taču biju par daudz sabēdājies, lai brīnītos, ka pastāv gan satīri, gan mīnotauri. No svara bija tikai tas, ka mamma tiešām iz­gaisināta par dzeltenu gaismu.

Es biju viens. Bārenis. Tagad man būs jādzīvo pie… smerdeļa Gabes? Nē. Tā nemūžam nenotiks. Vispirms dzīvošu uz ielas. Izlikšos, ka man ir jau septiņpadsmit, un iešu armijā. Gan kaut ko izdomāšu.

Grovers nemitējās šņaukāties. Tas nabags — nabaga āzis, satīrs vai kas nu tur — izskatījās pēc tāda, kas gaida pērienu.

Es teicu: — Tu nebiji vainīgs.

—   Biju gan. Man pienācās tevi pasargāt.

—  Vai mana mamma lūdza, lai tu mani sargā?

—  Nē. Bet tāds man darbs. Esmu apsargs. Vismaz…

biju.

—    Bet kāpēc… — Piepeši man sareiba galva, acu priekšā viss sāka peldēt.

—  Nepārpūlies, — Grovers norādīja. — Še!

Pieturēdams glāzi, viņš palīdzēja man iedabūt mutē

salmiņu.

Tūliņ atrāvos, jo dzēriens galīgi negaršoja pēc ābolu sulas. Nepavisam. Garšoja pēc šokolādes cepumiem. Šķidriem cepumiem. Un ne jau pēc šādiem tādiem — pēc tiem, ko mēdza cept mamma: pēc tiem zilajiem šo­kolādes cepumiem — sviestainiem un tik karstiem, ka šokolādes gabaliņi kūst. Dzēru, un dzīslās ielija siltums, labsajūta un spēks. Skumjas gan palika, kur bijušas, bet likās, ka mamma tikko noglāstījusi man vaigu, iedevusi cepumu kā senāk, kad biju mazs, un pateikusi, ka viss būs labi.

Attapos, ka glāze jau tukša. Ieskatījos tajā pilnā pār­liecībā, ka dzira bija silta, taču ledus gabaliņi pat nebija pakusuši.

—  Garšīgs? — Grovers apvaicājās.

Apstiprinoši pamāju.

—   Pēc kā garšoja? — Balss viņam bija tik ilgpilna, ka es sajutos vainīgs.

—  Piedod, — teicu. — Vajadzēja atstāt tev malciņu, ko pagaršot.

Groveram iepletās acis. — Nē taču! Es ne jau tāpēc. Vienkārši… intereses pēc.

—   Pēc šokolādes cepumiem, — es sacīju. — Kādus cepa mana mamma. Mājās.

Viņš nopūtās. — Un kā jūties?

—  Tā, ka Nensiju Bobofitu varētu aizlidināt vai simt metrus tālu.

—   Tas labi, — viņš teica. — Tas labi. Diez vai der riskēt un dzert vēl.

—   Ko tu ar to gribi teikt?

Steigšus izķēris man no pirkstiem glāzi, it kā tajā būtu dinamīts, viņš nolika to atpakaļ uz galda. — Iesim nu! Hīrons un misters D. jau gaida.

Lieveņa terase apjoza visu māju.

Lūkoju nomērot visu to ceļu trīcošām kājām. Gro­vers piedāvājās panest MInotaura ragu, bet to es gribēju nest pats. Par šo suvenīru biju maksājis dārgi. To negri­bējās laist laukā no rokām.