Zibens zaglis

—  Tiešām der viens kārtīgs paldies, Persij. Tavs pa­tēvs smird tik briesmīgi, ka nomāc kura katra pusdieva auru. Man pietika vienreiz ievilkt gaisu nāsīs tai Camaro salonā, lai būtu skaidrs: Gabe gadiem slāpējis tavu smaržu. Nebūtu tu ar viņu kopā dzīvojis ik vasaru, bries­moņi tevi būtu atraduši jau kur tas laiks. Tava mamma palika kopā ar viņu tādēļ, lai pasargātu tevi. Viņa bija no gudriniecēm. Droši vien tevi briesmīgi mīlēja, ja reiz bija ar mieru sadzīvot ar tādu veci… ja tas tev ir kāds mierinājums.

Nebija jau, bet savaldījos, lai to neizrādītu. Gan es viņu atkal reiz redzēšu, es pie sevis nodomāju. Viņa nav aizgājusi uz neatgriešanos.

Ieprātojos, vai Grovers, diez, arī tagad spēj nolasīt, ko jūtu, jo jutu es visu ko. Biju priecīgs, ka viņš un Ana­beta ir kopā ar mani, bet jutos vainīgs, ka neesmu pret viņiem bijis atklāts. Nebiju izstāstījis, tieši kāpēc es īste­nībā piekritu uzņemties tik traku darbu.

Taisnību sakot, par tādu Zeva zibens šautru, pasau­les glābšanu un pat izpalīdzēšanu tēvam es biju gatavs slaidi nospļauties. Jo vairāk es par to aizdomājos, jo lie­lāks rūgtums manī krājās pret Poseidonu, kas mani ne reizi netika apciemojis, mammai nepalīdzēja, netika at­sūtījis it nevienu alimentu čeku. Dēlu viņš atcerējās tikai tad, kad tas varēja izrādīties noderīgs pakalpiņš.

Sirds man sāpēja tikai par mammu. Aīds viņu bija savācis netaisnīgi, un Aīdām vajadzēs viņu atdot atpakaļ.

Tev būs tapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu, galvā iečukstējās orākuls. Un tev nebūs galā iz­glābt to, kas pats svarīgākais.

Aizveries, es strikti noteicu.

Joprojām lija.

Gaidīdami autobusu, trināmies vien, un beidzot no­spriedām paspēlēt kājvolejbolu ar Grovera ābolu. Ana­beta bija superīga! Vienā mierā atsita ābolu ar ceļgalu, elkoni, plecu, visu ko! Arī es pats nebiju vakarējais.

Spēle beidzās, kad aizlidināju ābolu Groveram un tas ietrāpījās par daudz tuvu mutei. Viens milzu āžarīkles kampiens, un mūsu bumbiņa pazuda līdz ar serdi un kātiņu, ka nebija ko redzēt.

Grovers pietvīka. Lūkoja izmocīt atvainošanos, bet mēs ar Anabetu tikām smējāmies tā, ka vai vēders plīsa pušu.

Beidzot buss bija klāt. Kamēr stāvējām rindā, lai kāptu iekšā, Grovers sāka grozīt galvu un ošņāties — tā­pat viņš darīja skolā, kad ēdnīcā saoda savu gardumu, enčiladas.

—   Kas ir? — noprasīju.

—   Nezinu, — viņš uztraukts atsaucās. — Varbūt nekas.

Bet man bija skaidrs, ka nav pa tukšo. Arī pats ņēmos grozīt galvu un skatīties pār plecu.

Kad beidzot tikām iekšā un visi kopā sasēdāmies busa aizmugurē, atviegloti uzelpoju. Mugursomas sabā­zām plauktos. Anabeta savu Yankees cepuri nervozi plakšķināja pret cisku.

Kad visi bija iekāpuši, Anabeta cieši sakampa manu ceļgalu. — Persij!

Nupat bija iekāpusi veca kundzīte. Mugurā viņai bija saburnīta samta kleita, rokās mežģīņu cimdi, seju slēpa bezveidīgs oranžas adītas cepures murskulis, un elkonī uzkārta drānas soma. Viņa piepacēla galvu, mel­nās acis nozibsnīja, un man aizrāvās elpa.

Tā bija misis Dodsa. Vecāka, vēl vairāk sagrabējusi, bet ļaunīgā seja pavisam noteikti bija tā pati.

Ierāvos dziļāk sēdekli.

Viņai nopakaļ stūmās vēl divas tādas pašas: viena zaļā cepurē, otra — violetā. Visādi citādi abas līdzinājās misis Dodsai — mezglainas rokas, audekla somas, sa­burzītas samta kleitas. Trīs vella vecāsmātes.

Viņas sasēdās priekšējā rindā šoferim aiz muguras. Abas, kas malējos sēdekļos, pāri ejai izstiepa kājas krustā. It kā nekas, bet uzreiz bija skaidrs — garām ne­viens netiks.

Autobuss izkustējās no vietas, un sākām braukt pa slidenajām Manhetenas ielām. — Necik ilgi viņa nav bijusi beigta, — es ierunājos, pūlēdams apvaldīt balsi, lai netrīs. — Vai tad tu neteici, ka šitādus var padarīt nekai­tīgus uz mūžu?

— Es teicu — ja laimējas, — Anabeta atsaucās. — Acīm­redzot tu neesi nekāds laimes luteklis.

—  Visas trīs, — Grovers nogaudās. — Di immortales!

—   Nekas, — Anabeta mundrināja, nepārprotami piepūlēdama smadzenes. — Fūrijas. Trīs Pazemes bries­mīgākās šausmones. Sīkums. Sīkums. Vienkārši izspruksim laukā pa logu.

—  Tie neveras, — Grovers novaidējās.

—  Rezerves izeja? — viņa ieminējās.

Tādas nebija. Pat ja būtu bijusi, tas neko nelīdzētu. Tikmēr jau bijām Devītajā avēnijā, braucām uz Linkolna tuneli.

—  Tik daudz liecinieku — viņas taču mums nebruks virsū, — teicu. — Nebruks taču, ko?

—  Mirstīgie neko daudz neredz, — Anabeta atgādi­nāja. — Viņu smadzenes spēj apstrādāt tikai to, kas iz­laužas cauri miglai.

—  Bet viņi taču redzēs, kā trīs vecas kundzītes mūs žmiedz nost, ne?

Anabeta apdomājās. — Grūti spriest. Taču varam rēķināties, ka mirstīgie metīsies palīgā. Varbūt kāda re­zerves izeja ir griestos…?

Iebraucām Linkolna tunelī, un salons iegrima tumsā — dega tikai spuldzītes visgarām vidus ejai. Lietus vairs nerībinājās, un nupat valdīja biedējošs klusums.

Misis Dodsa piecēlās. Vienmuļā, it kā nez cik reižu iemēģinātā balsī viņa nosaucās tā, lai dzird visi, kas busā:

—  Man vajag uz tualeti.

—  Man arī, — piebalsoja otrā māsa.

—   Man arī, — piebalsoja trešā.

Visas sāka virzīties uz autobusa pakaļgalu.