Zibens zaglis

kam biju iebliezis ar zobena rokturi, bet novēcināju Pretstraumi, un viņa izplājās kā bilžu mīkla.

Misis Dodsa vēl gribēja parādīt Anabetai, kur vēži ziemo. Spēra, kampa, šņāca un ko vēl ne, bet Anabeta turējās kā vīrs, un Grovers tikmēr sapina misis Dodsai kājas pašas pātagas pīckā. Beidzot abas aizkūlās uz auto­busa pakaļgalu. Misis Dodsa pūlējās piecelties, bet trūka vietas, lai izplestu spārnus, tāpēc viņa vienā laidā klupa un krita.

—   Zevs tevi iznīcinās! — misis Dodsa draudēja. — Un Aīds dabūs tavu dvēseli!

—  Braccas meas vescimini!" — es atsaucos.

Pats nezināju, no kurienes tā latīņu valoda. Gribēju teikt: "Iesālies!"

Laukā nodārdēja pērkons. Man visi mati saslējās gaisā.

* Tiešajā nozīmē: apēd manas bikses! (Latīņu vai.)

—   Laukā! — Anabeta iekliedzās. — Tūliņ! — Ar to pietika.

Sprukām laukā — tur pārējie pasažieri klimta kā sa­zāļoti, ķīvējās ar šoferi, staigāja pa apli un brēkāja: — Nupat mirsim! — Pirms paguvu zobenu atkal pār­vērst par pildspalvu, viens havajiešu kreklā ieģērbies tū­rists mani nobildēja.

—  Somas! — Grovers attapās. — Mums tur palika…

Būūūms!

Autobusam izsprāga logi, pasažieri metās kur ku­rais. Zibens jumtā izspēra caurumu, bet misis Dodsas kauciens liecināja, ka viņa vēl nav gluži pagalam.

—  Skrienam! — Anabeta iesaucās. — Viņa sauc pa­pildspēkus! Mums jātiek projām.

Mukām mežā, lietus gāza straumēm, autobuss svila gaišās liesmās, un priekšā vīdēja vien melna tumsa.

VIENPADSMIT APMEKLĒJAM DĀRZA RŪĶU TIRGOTAVU

Vienā ziņā nav slikti apzināties, ka sengrieķu dievi tiešām pastāv, jo uzreiz ir kāds, ko vainot, kad viss noiet greizi. Piemēram, kad aiz muguras paliek autobuss, kur tikko plosījušās baigas briesmones un ko saspēris zibens, turklāt vēl arī lietus gāž straumēm, vairums cilvēku ko tādu uzskatītu par nelāgu sagadīšanos, bet, ja esi pus­dievs, labi saproti, ka dienu tev cenšas sagandēt kāds dievišķs spēks.

Tā nu mēs ar Anabetu un Groveru gar upes krastu bridām cauri Ņūdžersijas mežam, Ņujorkas gaismas mums aiz muguras nakts debesu pamali iekrāsoja dzel­tenīgu, un nāsīs cirtās Hudzonas smārds.

Grovers nemitējās trīcēt un brēkāt, platajās āža acīs zīlītes bija vērtušās stateniskas, un redzokļi bija šausmu pilni. — Trīs Laipnīgās. Visas reizē.

Es pats jau arī biju šokā. Ausīs joprojām atbalsojās tas rībiens, ar kādu buss uzgāja gaisā. Bet Anabeta tikai vilka mūs uz priekšu un skubināja: — Veicīgāk! Jo tālāk aiziesim, jo labāk.

—   Visa nauda palika tur, — es viņai atgādināju. — Ēdamais un drēbes. Viss.

—  Nu, nebūtu tu meties kauties…

—   Kas tad man, tavuprāt, atlika? Ļaut, lai viņas jūs nomaitā?

—  Mani, Persij, aizstāvēt nebija nekādas vajadzības. Nekas man nebūtu noticis.

—  Būtu sašķēlēta plānās šķēlītēs, — Grovers iestar­pināja, — bet citādi jau nekas.

—  Aizveries, kazlēn, — Anabeta noteica.

Grovers drūmi nogaudās: — Skārdenes… gluži laba

soma, pilna ar skārdenēm.

Šļurkstinājāmies pa dubļu zampu, spraucoties caur krustu šķērsu saaugušiem kokiem, kas oda pēc slapjas, ieskābušas veļas.

Pēc dažām minūtēm Anabeta piesteidzās man līdzās. — Paklau, es… — Viņa sastomījās. — Paldies jau, ka mūs neatstāji, skaidrs? Tiešām drosmīgs gājiens.

—  Mēs taču esam komanda, vai ne?

Kādus soļus viņa paspēra klusēdama. — Vienkārši, ja tu ietu bojā… viens, ka līdz ar to tu būtu galīgi izgā­zies, bet otrs — tas nozīmētu, ka ceļš ir galā. Un vēl kād­reiz pasauli apskatīt man diez vai iznāktu.

Negaiss beidzot pierima. Pilsētas atblāzma aiz mu­guras nozuda, un palikām gandrīz piķa melnā tumsā. Anabetu varēju saredzēt tikai tāpēc, ka tumsā mazliet vizēja viņas gaišie mati.

—  Tu Pusdievu nometnē tupi kopš septiņu gadu ve­cuma? — pārvaicāju.

—   Jā… Izņemot vienu otru ekskursiju. Mans tētis…

—   Vēstures profesors.

—   Nūjā. Mājās dzīvot man nesanāk. Proti, Pusdievu nometne jau ir manas mājas. — Tagad Anabeta runāja aizgūtnēm, it kā bītos, kaut kāds neiedomātos viņu pār­traukt. — Nometnē tikai vingrinies un vingrinies. Un ir jau superīgi un tā, bet briesmoņi dzīvojas īstajā pasaulē. Tikai tur vari dabūt zināt, vai vispār kur deri.

Neticēju savām ausīm, bet biju gatavs zvērēt, ka viņas balsī ieskanas nedrošība.

—   Ar nazi tu rīkojies visai labi, — ieteicos.

—   Tu domā?

—   Man nav iebildumu ne pret vienu, kas prot pavi­zināties fūrijai pičpaunā.

Redzēt nevarēju, bet iedomājos, ka Anabeta pa­smaida.

—   Zini ko? — viņa sacīja. — Laikam tev jāzina… Tur, busā, bija viena jocīga lieta…

Lai kas viņai bija uz mēles, līdz galam izteikt neizde­vās, jo piepeši un spalgi atskanēja it kā spīdzinātas pūces ķērcieni.

—   Eu, mana flauta skan! — izsaucās Grovers. — Ja vien es spētu atcerēties, kāda bija tā "pareizā ceļa" dziesma, mēs tiktu no meža laukā!

Viņš izvilināja no flautas dažas notis, tomēr meldiņš tik un tā aizdomīgi līdzinājās Hilerijas Dafas gabalam.

Tā vietā, lai uzietu pareizo ceļu, tūliņ ieskrēju kokā un pierē uzsitu pamatīgu punu.

Vēl viena brīnumspēja, kādas man trūka: naktsredze.