Zibens zaglis

—   Khm, — nelabprāt ierunājās Grovers, — mums, kundze, nemaz nav naudas.

Iekams paguvu viņam iegrūst dunku ribās, Emmas tante atsaucās: — Nē, nē, bērni. Nekādas naudas. Šis taču ir īpašs gadījums, vai ne? Viss uz mana rēķina — tik jaukiem bārenīšiem.

—  Paldies, kundze, — Anabeta tencināja.

Tante Emma sastinga, it kā Anabeta būtu izrīkoju­sies kaut kā nepareizi, bet tūliņ atkal atmaiga, tāpēc no­spriedu, ka man tikai norēgojies.

—  Ir jau labi, Anabetiņ, — viņa sacīja. — Tev, bērns, ir tik skaisti pelēkas acis. — Tikai vēlāk aizdomājos, ka viņa zināja Anabetas vārdu, lai gan nebijām teikuši, kā mūs sauc.

Aizgājusi aiz bāra letes, mājasmāte ķērās pie cepša­nas. Nepaguvām ne aci pamirkšķināt, kad mums priekšā uzradās plastmasas paplātes ar dubultiem sierburgeriem, vaniļas kokteiļiem un vislielākajām ceptu kartupeļu por­cijām.

Elpu atcerējos ievilkt tikai tad, kad puse burgera jau bija vēderā.

Anabeta skaļi strēba kokteili.

Grovers knibināja kartupeļus, ar vienu aci kāri lūrēdams uz paplātē ieklāto vaskadrānas salveti — uzkodām, tomēr vēl aizvien izskatījās par daudz sanervozējies, lai domātu par ēšanu.

—  Kas tur šņāc? — viņš ieprasījās.

Ieklausījos, bet neko nedzirdēju. Anabeta nogrozīja galvu.

—   Šņāc? — pārvaicāja tante Emma. — Droši vien eļļa katlā. Tev, Grover, gan ir labas ausis.

—   Es dzeru vitamīnus. Dzirdes uzlabošanai.

—   Brīnišķīgi, — viņa sacīja. — Bet, lūdzams, no­mierinies.

Tante Emma pati gan neēda. Pat pie krāsns viņa ro­sījās ar visu lakatu uz galvas, un nu stalti sēdēja pie galda, savijusi pirkstus, un noraudzījās, kā mēs ēdam. Vispār bija mazliet neomulīgi, kad kāds uz tevi skatās, bet pašam seja nav saskatāma. Bet es, notiesājis burgeru, jutos paēdis un drusciņ miegains, tad nu izlēmu, ka varu vismaz tik daudz, kā ar saimnieci ielaisties nepiespiestā sarunā.

—   Tātad jūs tirgojat rūķus, — ieteicos, cenzdamies paust neviltotu interesi.

—   Nūjā, — tante Emma atsaucās. — Un zvērus. Un cilvēkus. Visu, kas iederas dārzā. Nāk pasūtījuma darbi. Skulptūras, vai zināt, ir ļoti iecienītas.

—  Vai uz tāda ceļa pircēju daudz?

—   Nē, ne sevišķi. Kopš uzbūvēts lielais ceļš… tagad te iebrauc labi ja retais. Man jāpriecājas par katru, kas iegriežas.

Man nokutēja skausts, it kā vēl kāds skatītos šurp. Atskatījos, bet tur bija statuja — jauna meitene ar Liel­dienu grozu rokās. Skulptūra bija izstrādāta neticami smalki — parasti dārzos ko tādu ieraudzīt grūti. Taču sejā bija kas neparasts. Meitene izskatījās iztrūkusies vai pat pārbijusies.

—   A, — skumji novilka tante Emma. — Tu ievēro, ka dažs no darbiem man nav izdevies. Viens otrs ir sa­bojāts. Pēc tādiem nav pieprasījuma. Visgrūtāk tikt galā ar seju. Mūždien tās sejas.

—   Vai tad skulptūras jūs darināt pati? — es vaicāju.

—   Jā, jā. Sensenos laikos man bija divas māsas, kas palīdzēja darbos, bet nu viņu vairs nav, un tante Emma palikusi viena pati. Man ir tikai skulptūras. Tāpēc, redz, es tās gatavoju. Citas sabiedrības man nav. — Skumjas viņas balsī bija tik dziļas un patiesas, ka man neviļus sa­metās viņas gaužām žēl.

Anabeta rimās košļāt. Saslējusies viņa pārvaicāja: — Divas māsas?

—   Šausmīgs stāsts, — tante Emma novilka. — Ne­pavisam ne bērnu ausim, tiešām. Redzi, Anabeta, sen, sen, kad biju jauna, kāda ļauna sieviete iesvēlās pret mani greizsirdībā. Man bija… zini, draugs, un šī ļaunprāte apņēmās mūs izšķirt. Sarīkoja briesmīgu nelaimes gadījumu. Māsas apmetās pie manis. Dalījās manās bē­dās, cik ilgi vien spēja, bet beidzot aizgāja. Izdzisa. Dzī­vajos paliku es vienīgā, bet par kādu cenu! Par tik augstu cenu.

īsti nesapratu, par ko bija stāsts, bet jutu viņai līdzi. Plakstiņi man kļuva arvien smagāki, pilnais vēders tā vien vilka uz snaudienu. Nabaga vecā kundzīte. Kurš gan tik jaukam cilvēkam spētu nodarīt pāri!

—   Persij? — Anabeta mani sapurināja, lai klausos. — Varbūt mums derētu iet. Nu, inspektors gaida.

Balsī bija iezadzies saspīlējums. Nesapratu — kāpēc. Grovers jau ēda nost vaskadrānas salveti, bet tante Emma cieta klusu, pat ja tādu izrīkošanos uzskatīja par savādu.

—  Tik skaistas pelēkas acis, — viņa atkal teica Ana­betai. — Mīļo stundiņ, cik sen tādas pelēkas acis nav re­dzētas.

Pasniegusies viņa grasījās noglaust Anabetai vaigu, bet tā pietrūkās kājās.

—  Mums tiešām jāiet.

—   Jā! — Ticis galā ar vaskadrānu, piecēlās arī Gro­vers. — Inspektors taču gaida! Kā tad!

Man negribējās iet projām. Jutos paēdis un apmieri­nāts. Tante Emma bija tik laba. Gribēju pakavēties tepat vēl kādu brīdi.

—   Bet, mīļie, — tante Emma lūdzās. — Es tik reti tiekos ar bērniem. Pirms aizejat, varbūt vismaz papozēsiet?

—   Pozēt? — Anabeta piesardzīgi pārjautāja.

—   Fotogrāfijai. Lai man ir, pēc kā taisīt skulptūru grupu. Bērni, redz, ir pieprasīti. Bērni visiem patīk.

Anabeta neomulīgi pamīņājās. — Nezinu gan, vai varam, kundze. Ejam, Persij…

—   Skaidrs, ka varam, — es attraucu. Man bija dus­mas, ka Anabeta tik prasti un rupji izturas pret veco dāmu, kas mūs tikko pamielojusi par baltu velti. — Tā jau tikai bilde, Anabeta. Kas tur ļauns?