Zibens zaglis

Anabeta nikni nozibināja acis. — Vispār jau tavam tētukam. Vai tad neatceries? Medūza bija Poseidona draudzene. Abi sadomāja tikties manas mātes templī. Tāpēc jau Atēna viņu pārvērta par briesmoni. Medūza un abas viņas māsas, kas bija palīdzējušas viņai iekļūt templī, pārvērtās par trim gorgonām. Tāpēc Medūza gribēja mani saplosīt, bet tevi paturēt jaukas skulptūras paskatā. Viņai tavs tētis joprojām siltā piemiņā. Droši vien atsauci viņu atmiņā.

Man kaisa vaigi. — Ak tad tagad es būšu vainīgs, ka saskrējāmies ar Medūzu?

Anabeta izslējās. Izķēmodama manu balsi, viņa ņē­mās mēdīties: — Tā jau tikai bilde, Anabeta. Kas tur ļauns?

—  Liecies mierā, — es attraucu. — Nevaru tevi iztu­rēt.

—  Nevaru tevi ciest.

—  Nevaru tevi…

—   Ūja! — Grovers mūs apsauca. — Man no jums abiem jau piemetusies migrēna, un satīriem migrēna vispār nemēdz piemesties. Ko iesāksim ar to galvu?

Skatījos uz to priekšmetu. No plīsuma maisā laukā karājās čūskiņa. Uz maisa rotājās uzdrukāts uzraksts: "Turam godā jūsu darbus!"

Man bija dusmas — ne vien uz Anabetu un viņas mammu, bet uz visiem dieviem, kas mani aiztriekuši tā­dās gaitās, nospēruši nost no ceļa un jau pirmajā dienā, kopš devāmies projām no nometnes, iegrūduši divās niknās kaujās. Tādā garā mēs nemūžam nenonāksim Losandželosā dzīvi, kur nu vēl līdz vasaras saulgrie­žiem!

Kā Medūza teica?

Nepaliec nu, mīļais, par sīku gariņu olimpiešu rokās. Tev labāk klāsies kā statujai.

Piecēlos. — Tūlīt būšu atpakaļ.

— Persij! — Anabeta nosauca man pakaļ. — Tu ko…?

Izstaigāju noliktavas pažobeles, līdz atradu Medūzas biroju. Rēķinu grāmata liecināja par sešiem nesenāka­jiem darījumiem — statuju piegādi uz Pazemi, Aīda un Persefones dārzam. Viena pavadzīme vēstīja, ka Paze­mes juridiskā adrese ir PM ierakstu studija Holivudas rietumos, Kalifornijā. Pavadzīmi salocījis, iebāzu to ka­batā.

Kasē atradu divdesmit dolāru, dažas zelta drahmas un "Hermeja Nakts ekspreša" kravas sūtījumu uzlīmes — katrai klāt bija mazs ādas maisiņš monētām. Pārmeklēju visu telpu, līdz uzgāju piemērota izmēra kasti.

Atgriezies pie piknika galdiņa, Medūzas galvu iekrāvu kastē un uz uzlīmes aizpildiju piegādes adreses lodziņu:

—  Viņiem nepatiks, — Grovers nobrīdināja. — Viņi domās, ka tu esi bezkauņa.

Iebāzu zutnītī dažas zelta drahmas. Kolīdz maisiņu aizsēju, nošķindēja tāds kā kases aparāts. Sūtījums pacē­lās gaisā un ar klusu paukšķi pagaisa.

—  Es jau esmu arī, — atteicu.

Izaicinoši paskatījos uz Anabetu — lai kritizē!

Viņa cieta klusu. Izskatījās samierinājusies ar faktu, ka esmu tik gaužām talantīgs dievu kacinātājs. — Lai­žam, — viņa nobubināja. — Mums nepieciešams jauns plāns.

DIVPADSMIT PŪDELIS DOD PADOMU

Nakts bija diezgan baiga.

To mēs pārlaidām mežā, labu gabalu nost no liel­ceļa, tīreļa placītī, kur vietējie bērneļi, pēc visa spriežot, mēdza rīkot piknikus. Viss bija piemētāts ar saplacinā­tām skārdenēm un samurcītiem ātro uzkodu papīriem.

No tantes Emmas bijām pievākuši šo to ēdamu un segas, bet nebija dūšas kurt uguni, lai izžāvētu piemir­kušās drēbes. Ar fūrijām un Medūzu vienai dienai pie­tika pārpārēm. Nevienu citu viesos sagaidīt vairs negri­bējās.

Nospriedām gulēt uz maiņām. Es pats pieteicos de­žurēt pirmais.

Anabeta ieritinājās segās un, galvu pieliekusi, acu­mirklī iekrācās. Grovers ar lidkedām uzplivinājās tuvīna koka apakšzarā, atslēja muguru pret stumbru un ņēmās blenzt naksnīgajās debesīs.

— Nu taču, ej pie miera, — es viņam teicu. — Ja kas, pamodināšu.

Viņš pamāja, tomēr acis ciet nemiedza. — Man me­tas skumji, Persij.

—   Kāpēc? Tāpēc, ka pieteicies doties līdzi tik stulbā gājienā?

—    Nē. Tāpēc, — viņš norādīja uz piedrazoto kla­jumu. — Un no debesīm. Zvaigznes pat nevar redzēt. Visas debesis piesārņotas. Nevienam satīram nenovēlēsi dzīvot tādā laikā.

—  Nūjā, laikam būsi no zaļajiem.

Viņš pablenza uz mani ar spīvu skatu. — No cilvē­kiem jau ko tādu nesagaidīsi. Jūsējā suga pasauli piedraņķē tādā tempā… ai, ko nu, lai paliek. Nav vērts tērē­ties, lasot lekciju cilvēkam. Viss rit tik strauji. Tā es Pānu mūžam neatradīšu.

—   Pannu? Cepamo, vai?

—  Pānu! — viņš sašutis izsaucās: — P-Ā-N-U! Lielo, dižo Pānu! Kam tad citam man vajadzētu to meklētāja licenci, ko?

Klajumu pāršalca savāds vējš, uz mirkli pārmāk­dams atkritumu un dubļu smārdu. Tas līdzi nesa meža ogu, savvaļas puķu un skaidra lietus ūdens smaržu — ko tādu, ko šis mežs varbūt pieredzēja pirmoreiz. Piepeši uzmācās ilgas pēc kā tāda, ko es nekad nebiju piere­dzējis.

—   Pastāsti par to meklēšanu, — es ieteicos.

Grovers man uzmeta piesardzīgu skatienu, it kā

bītos, ka es tikai āzējos.