Zibens zaglis

—    Jā, Anabeta, — kundze iemurrājās. — Nekā ļauna.

Uzreiz varēja redzēt, ka Anabetai tas nepatīk, tomēr viņa ļāvās, lai tante Emma mūs aizved atpakaļ līdz vei­kala durvju priekšai, uz skulptūru dārzu.

Viņa izraudzījās parka solu līdzās akmens satīram.

—   Nu re, — večiņa sacīja. — Tagad tikai novietošu jūs, kā nākas. Meitenīte, es teiktu, lai iet vidū, un abi jaunkungi viņai pie sāniem.

—   Fotografēšanai tā kā par tumšu, — es ieminējos.

—   Nē, gaismas pietiks, — tante Emma atsaucās.

—   Cits citu taču varam saredzēt, vai ne?

—   Kur jūsu fotoaparāts? — apvaicājās Grovers. Tante Emma atkāpās patālāk, it kā novērtējot kadrē-

jumu. — Tā. Ar seju būs visgrūtāk. Vai varat, lūdzu, visi man uzsmaidīt? Platu smaidu?

Pašķielējis uz cementa satīru līdzās, Grovers nomur­mināja: — Nē, nu izspļauts tēvocis Ferdinands.

—    Grover, — tante Emma uzbārās, — skaties, mīļais, šurp.

Nekāda fotoaparāta viņai rokās joprojām nebija.

—  Persij… — Anabeta ieteicās.

Sazin kāds instinkts man lika Anabetā ieklausīties, bet es cīnījos ar miegu un saldajām šūpām, kādās ieaijāja gan pieēstais vēders, gan vecās dāmas balss.

—    Vēl tikai brītiņu, — tante Emma pavēstīja. — Zināt, caur to nolāpīto plīvuru jūs īsti nevaru saska­tīt…

—   Persij, kaut kas nav labi, — Anabeta nerimās.

—  Nav labi? — tante Emma atsaucās, jau ķerdamās pie plīvura, kas klāja galvu. — Viss kārtībā, mīļā. Pie manis šovakar sanākusi tik smalka publika. Kā gan var nebūt labi?

—   Tas ir tēvocis Ferdinands! — Grovers izdvesa.

—  Neskatieties uz viņu! — Anabeta iekliedzās. Uz­sviedusi galvā Yankees cepuri, viņa pagaisa no skata. Ar neredzamām rokām viņa mūs ar Groveru norāva no sola.

Gulēju garšļaukus un skatījos uz tantes Emmas san­dalēs ieautajām kājām.

Dzirdēju Groveru rāpjamies kur nekur uz vienu pusi, Anabetu — uz otru. Taču pats biju tik apstulbis, ka nespēju ne pakustēties.

Tad virs galvas kaut kas svešādi iešalcās. Skatiens aizslīdēja augšup, līdz tantes Emmas rokām, kas bija vērtušās mezglainas un kārpainas, ar gariem, līkiem bronzas krāsas nagiem.

Gandrīz jau gribēju skatīties vēl augstāk, bet Ana­beta kaut kur pa kreisi iekliedzās: — Nē! Nedari tā!

Šalcošā švīkstoņa pieņēmās spēkā — tāds kā kustīgs čūskiņu mudžeklis tur… tur, kur bija jābūt tantes Emmas galvai.

—  Mūkam! — ieblējās Grovers. Dzirdēju viņu aizjo­žam pa granti un nokliedzamies: — Maia! —, lai iedar­binātu spārnotās kedas.

Nespēju ne pirkstu pakustināt. Blenzu uz tantes Em­mas mezglainajām ķetnām un pūlējos nokratīt reibinošo apdullumu, kādā veča mani bija iegrūdusi.

—  Žēl gan sabojāt tik glītu ģīmīti, — viņa man mie­rinoši bilda. — Paliec pie manis, Persij. Atliek tikai uz mani paskatīties.

Cīnījos ar vēlmi paklausīt. Pavēros sāņus un tur ieraudzīju vienu no stikla lodēm, ar ko dažs mēdz izro­tāt dārzu, — spoguļbumbu. Sarkandzeltenajā stiklā re­dzēju tantes Emmas tumšo siluetu — plīvura vairs ne­bija, seja vizēja kā gaišāks aplis. Mati kustējās, locīdamies kā čūskas.

Tante Emma.

Tante M.

Kā gan es varēju būt tik stulbs!

Domā! — es pats sev liku pie sirds. Kā Medūza aiz­gāja bojā mītā?

Bet prātā nekas nenāca. Nez kāpēc atcerējos vien to, ka mītiskā Medūza bija iemigusi, kad viņai uzbruka mans gandrīz vai vārdabrālis Persejs. Tagad viņa gulēt ij negrasījās. Ja gribētu, kaut tūliņ iecirstu tos nagus man ģīmī.

—  To man, Persij, nodarīja Pelēkace, — Medūza sa­cīja un itin nemaz neizklausījās pēc briesmones. Balss aicināt aicināja paskatīties augšup, iežēloties par nabaga vecmāmuļu. — Anabetas māte, nolādētā Atēna, bija tā, kas mani no skaistules pārvērta par to, kas esmu tagad.

—   Neklausies viņā! — no skulptūru dārza šurp atvilnīja Anabetas balss. — Mūc, Persij!

—   Klusu! — Medūza ieķērcās. Tad tūliņ atkal silti iemurrājās: — Tu taču saproti, Persij, kāpēc man mei­tene jānobeidz. Viņa ir manas ienaidnieces meita. Viņas statuju es satriekšu pīšļos. Bet tev, mīļo Persij, ciest ir gluži lieki.

—  Jā, — es izmocīju. Pūlējos piespiest kājas kustē­ties.

—  Vai tu tiešām gribi palīdzēt dieviem? — Medūza vaicāja. — Vai maz apzinies, kas tevi, Persij, gaida tik muļķīgā ceļā? Kas būs, ja tiksi līdz Pazemei? Nepaliec nu, mīļais, par sīku gariņu olimpiešu rokās. Tev labāk klāsies kā statujai. Mazāk sāpēs. Mazāk sāpēs.

—   Persij! — Aiz muguras iezumējās tāds kā simt kilogramu smags piķējošs nektārputniņš. Grovers ieau­rojās: — Sargies!

Atskatījos, un tur jau viņš stāvus šāvās lejup no nak­snīgajām debesīm, kedu spārniem plivinoties. Rokā viņam bija krietns koka zars beisbola nūjas lielumā. Acis cieši aizmiedzis, viņš aši grozīja galvu — vadījās tikai pēc dzirdes un ožas.

—  Gulsties! — viņš iebļāvās vēlreiz. — Es viņu no­vākšu!

Piepeši atgriezās spēki. Groveru es pazinu gana labi, lai apjaustu, ka Medūzai viņš netrāpīs un tā vietā nositīs mani. Spruku malā.

Blākš!

Pirmajā mirklī iedomājos, ka Grovers ieskrējis kokā. Tad Medūza dusmās ierēcās.

—  Tu, nožēlojamais satīr! — viņa ķērca. — Es tevi piepulcēšu savai kolekcijai!

—   Tas par tēvoci Ferdinandu! — Grovers atkliedza.

Rāpos projām, lai ieslēptos skulptūru biežņā, kamēr