Zibens zaglis

Vēl kādu kilometru vai divus tā klunkurēdams, sodīdamies un vispār juzdamies pagalam nožēlojami, priekšā pamanīju paspīdam gaismu — neona izkārtni. Nāsīs iesitās ēdiena smarža. Kaut kas cepts, ar tauciņiem, brīnišķīgs. Atjēdzos, ka visu to laiku Pusdievu kalnā ne­bija baudīts nekas neveselīgs: tur pārtikām no vīnogām, maizes, siera un īpaši liesas, nimfu ceptas gaļas. Nupat te vienam puikam bija nepieciešams dubultais sierburgers.

Gājām tuvāk, līdz aiz kokiem ieraudzīju nomaļu divjoslu ceļu. Viņā pusē vīdēja pamesta degvielas uzpil­des stacija, noskrandis plakāts, kas reklamēja kādu de­viņdesmito gadu kinofilmu, un viena iestāde, kura lai­kam taču darbojās — tur bija tā neona izkārtne un no turienes plūda gardā smarža.

Nebija gan gluži ātrās ēdināšanas restorāns, kā ce­rēts. Tā bija viena no ērmotajām ceļmalas bodēm, kur var iegādāties zālienā izliekamus flamingus, koka indi­āņus, cementa grizli lāčus un visu ko tādu. Pati māja bija gara, pazema noliktava, ko sazin cik hektāru platībā ap­stājušas visādas skulptūras. Neona uzrakstu virs vārtiem es nespēju salasīt: ar manu disleksiju jau angļu valoda bija smags pārbaudījums, kur nu vēl sarkani neona burti kursīvā!

Man izskatījās, ka tur rakstīts: TSENTA SAMEM ZADRĀ UĶRŪ VELIKSA.

—  Kas tur, ellē, teikts? — noprasīju.

—  Nezinu, — Anabeta atsaucās.

Viņa bija tik liela lasītāja, ka man jau bija piemir­sies — arī viņa sirgst ar disleksiju.

Grovers pārtulkoja: "Tantes Emmas dārza rūķu veikals."

Abpus ieejai, kā teikts, stāvēja divi cementā lieti dārza rūķi — divi bārdaini, neglīti knēveļi, abi smaidīja un māja ar roku, it kā saposušies fotografēties.

Gāju pāri ceļam uz hamburgeru smaržas pusi.

—   Klau… — Grovers brīdinoši ieteicās.

—  Gaisma iekšā deg, — sacīja Anabeta. — Varbūt ir vaļā.

—   Uzkodu bāriņš, — es sapņaini minēju.

—   Uzkodu bāriņš, — viņa piebalsoja.

—  Vai jums abiem jumts aizbraucis? — Grovers iz­saucās. — Vieta ir aizdomīga.

Nelikāmies zinis.

Durvju priekšā slējās vesels skulptūru mežs: ce­menta zvēri, cementa bērni, pat viens cementa satīrs, kas pūta flautu un Groveram uzdzina šermuļus.

—  Bē-bē-bēē! — viņš ieblējās. — Izskatās pēc mana tēvoča Ferdinanda!

Apstājāmies pie noliktavas durvīm.

—  Neklauvē! — Grovers lūdzās. — Es saožu bries­moņus.

—  Tev degunā vēl stāv fūriju smaka, — Anabeta at­trauca. — Es saožu tikai burgerus. Tev ēst negribas?

—  Gaļu? — viņš nicīgi izspēra. — Es esmu veģetā­rietis.

—  Tu ēd siera enčiladas un alumīnija bundžas, — es Groveram atgādināju.

—   Tie ir dārzeņi. Beidziet. Ejam projām. Tās statu­jas… skatās man virsū.

Tad pavērās durvis, un mūsu priekšā nostājās liela auguma austrumniece — vismaz es nospriedu, ka laikam no Tuvajiem Austrumiem, jo mugurā viņai bija garš, melns paltraks, kas apsedza visu, izņemot plaukstas, un galvu klāja biezs plīvurs. Aiz melnā šķidrauta zibēja acis, bet neko citu nebija iespējams saskatīt. Kafijbrūnās plaukstas šķita vecišķas, taču koptas un elegantas, tāpēc iedomājos viņu par vecmāmiņu, kas savulaik bijusi īsta skaistule.

Arī balsī viņai skanēja tāds kā Tuvo Austrumu ak­cents. Sieviete ierunājās: — Bērni, ko jūs tik vēlā stundā vieni paši? Kur jūsu vecāki?

—  Viņi… mmm… — Anabeta sastomījās.

—  Mēs esam bāreņi, — paziņoju.

—  Bāreņi? — sieviete izsaucās. Vārds viņas lūpās iz­klausījās svešāds. — Bet, mīļie! Nevar būt!

—   Noklīdām no mūsējiem, — sacīju. — No ceļojošā cirka. Inspektors teica, lai gaidām degvielas stacijā, ja nomaldāmies, bet laikam būs aizmirsis vai arī iedomā­jies kādu citu benzīntanku. Lai kā, esam noklīduši. Kas tur tik garšīgi smaržo?

—   Vai, mani mīļie, — sieviete atsaucās. — Nabaga bērniņi, jums noteikti jānāk iekšā. Es esmu tante Emma. Ejiet taisni cauri noliktavai līdz pašam galam. Tur ir vir­tuve.

Patencinājuši gājām iekšā.

Anabeta nomurmināja uz manu pusi: — Ceļojošais cirks?

—  Kaut kādai stratēģijai taču jābūt, vai ne?

—  Tev galvā vienas aļģes.

Arī noliktavā bija papilnam skulptūru — cilvēki visādās pozās, visādās drēbēs, sejās visādas izteiksmes.

Pie sevis nospriedu, ka dārzam gan jābūt krietni lielam, lai tur izliktu kaut vienu tādu, jo statujas visas kā viena bija dabiskā izmērā. Taču visvairāk es domāju par ēšanu.

Labi jau, labi, sauciet mani par stulbeni, kas speras iekšā svešādā veikalā tikai tāpēc, ka vēders rūc, bet rei­zumis es tiešām mēdzu izrīkoties impulsīvi. Turklāt jūs jau nezināt, kā smaržoja tantes Emmas burgeri. Prātā nāca smieklu gāze, kad sēdi zobārsta krēslā: viss cits vienkārši pagaist kā nebijis. Gandrīz pat nemanīju ne Grovera nervozos činkstus, ne statuju acis, kas it kā ska­tījās man pakaļ, ne ari to, ka tante Emma aiz mums pie­slēdza durvis.

Doma man bija tikai viena — drīzāk tikt līdz virtu­vei. Un tiešām — tur jau tā bija: noliktavas viņā galā vīdēja uzkodu bārs ar grilu, gāzēta ūdens strūklaciņu, sālsstandziņu krāsniņu un siera čipsu automātu. Neko vairāk nevarēja vēlēties — un visam priekšā vēl pāris tērauda galdiņu.

—   Lūdzu, sēdieties, — tante Emma aicināja.

—  Vienreizīgi, — es noelsos.