Zilie jūras vērši

Nav jau tā, ka mēs pārstrādātos pietiek laika pār­baudīt jaunumus sociālajos tīklos un ziņu lentēs, reizēm pat paslepšus paniekoties ar kādu spēli. Blogu gan esmu pametusi novārtā tas aizņēma pārāk daudz laika, ātrāk un efektīvāk ir iekļauties 140 zīmēs. Vai arī fiksēt visādus jocīgus atgadījumus no Korporācijas ikdienas piemē­ram, vakardien džeks tieši manā priekšā izgāza paplāti ar pārtikas granulām. Manus draugus tas interesē, un pēc šādu attēlu ielikšanas Instagram mēs ilgi sacen­šamies par asprātīgākajiem komentāriem. Starp citu, man patīk Korporācijas pieeja pusdienām atkarībā no biometriskajiem ikrita mērījumiem katram ēdnīcā tiek piešķirta paciņa ar mērci, kas jāpārlej pārtikas granu­lām. Ērti un vienkārši. Mēs ļoti ilgi irgojāmies par kolēģi, kurai no rīta mājās bija nestabils intemeta savienojums, mērījumi netika veikti un viņa dabūja granulas bez pie­devām. Tā viņas sejas izteiksme! Protams, var jau atteik­ties no pārtikas programmas un brīvajā stundā mēģināt izskriet ārpus darba, lai ātri papusdienotu kādā no reta­jām, noplukušajām ieskrietuvēm, kuru skaits gan pēdējā laikā arvien samazinās. Taču tā dara retais pirmkārt, tas ir dārgi, otrkārt, Korporācijā vieglāk kāpt uz augšu, ja ievēro noteikumus. Un, treškārt, pusdienās ietaupīto laiku var izmantot gana lietderīgi. Piemēram, pieslēg­ties programmai “pusdienas pieczvaigžņu restorānā”, kā rezultātā tiek pamatīgi ietaupīta nauda, turklāt tas pie viena ir arī ļoti izglītojoši. Lai es aizietu uz resto­rānu Centrā, kur pasniedz Vidusjūras ēdienus, man būtu stingri jāpievelk josta vismaz mēnesi. Un tas tikai par rēķinu vien pat negribas iedomāties, cik izmaksātu atbilstošs tērps. Pateicoties jaunākajām aplikācijām, es to varu izbaudīt, lieki netērējoties. Protams, protams, arī šīs simulētās izklaides nav gluži par velti, turklāt pārāk bieža šāda izklaidēšanās atstāj zināmu iespaidu uz taktilajām un sensorajām spējām, kā arī rada zināmu trauk­smes sajūtu, taču par visu dzīvē ir jāmaksā.

Taču šonakt redzētais mani bija padarījis nemierīgu. Tāda jocīga nepiepildītības sajūta. Uzreiz pēc granulu pusdienām es ieslīgu krēslā pie rakstāmgalda un, tā kā šī mēneša uzliktais limits izklaižu pirkšanai jau bija gandrīz pārtērēts, izvēlējos pastaigu pa tropu pludmali. Iespraudu ausīs reflektorus, iestatīju taimeri uz pus­stundu un aizvēru acis.

Šo programmu biju izmantojusi jau daudzas reizes, taču šoreiz kaut kas bija citāds. Svešāds. Saule bija pārāk zemu virs horizonta, un ik pa brīdim matus izpluinīja aukstas vēja aukas. Un nedabīgs klusums es apkārt redzēju cilvēkus, taču viņu čalas skanēja gluži kā no citas telpas caur aizvērtām durvīm. Viļņu rāmie šļaksti šoreiz šķita pārāk griezīgi. Un kāpēc tur bija lielas, baltas kai­jas? Kaijas nedzīvo tropos, kaijas dzīvo ziemeļu jūrās. Es nogāju labu gabalu pa pludmales raupjajām, iesār­tajām smiltīm, taču iecerētās atelpas vietā jutu arvien dziļāku aizkaitinājumu. Turklāt atcerējos šīs nakts sapni un nevilšus palūkojos uz jūras pusi vai tur neparādī­sies bronzas krāsas ragu smailes. “Stulbene,” pie sevis nošņācos un atvienoju sevi no programmatūras. Bija skaidrs, ka šī diena ir pagalam sabojāta. Daži no drau­giem jau bija paguvuši ielikt draudzīgas “zvaigznītes” pie atjaunotā statusa, bija pat viens komentārs, “hei, lie­liska pēcpusdiena” vai kaut kas tādā garā, taču es ātri vien izdzēsu atzīmi, ka tur būtu bijusi. Nīgri pārbaudīju telefona iestatījumus. ““Pēcpusdienas pastaiga 4.07.63” vēlas atjaunināt datus.” Jā, protams, esmu aizmirsusi pārbaudīt programmatūras atjauninājumus. Turpmākā dienas daļa pagāja, nervozi švīkājot kājas zem galda, sajaucot trīs zvanu reģistrācijas laikus, un, kad moni­tors izslēdzās pats no sevis mēs nestrādājam ilgāk par nolikto laiku, un principā tas ir aizliegts, lai nepārtērētu cilvēkresursus, es biju tiešām atvieglota, ka šodiena drīz beigsies.