Zilie jūras vērši

Nezinu, cik ilgi biju tā klejojusi, meklēdama kaut ko, pēc kā tik izmisīgi ilgojos, taču nespēju nosaukt vārdā. Pilsēta bija mainījusies. Strikti iezīmēto un izgaismoto ielu vietā līkumoja šauras ieliņas, pamazām visam pāri klājās tumsa, un es sapratu, cik ļoti esmu izsalkusi. Ieslē­dzot globālo pozicionēšanās sistēmu, sapratu, ka esmu aizklīdusi pārāk tālu, lai laikus tiktu mājās, turklāt emo­cionālo izsalkumu pastiprināja kurkstošais vēders. Ātri ielogojos savā bankas kontā jā, tas jau ir mīnusos, taču līdz mēneša beigām atlikušas vēl tikai dažas dienas. Iespējams, šis ir tas vakars, kad tomēr varētu atļauties vaļības pavakariņot ārpus mājas. Ārpus aplikācijām. Pa īstam paēst. Kopš pēdējām īstajām vakariņām bija pagājis krietns laiks. Turklāt tāpat kaut kas jau ir aizgā­jis šķērsām. Un, būsim atklāti, tas būs īsts piedzīvojums, par ko stāstīt draugiem.

Un tad es ieraudzīju to. Zilas govs galvu. Pareizāk sakot, nemākulīgas rokas uztrieptu kaut ko, kas izskatījās pēc zilas govs vai, iespējams, vērša galvas uz sanaglotu dēļu izkārtnes. Atceroties iepriekšējās nakts piedzīvoju­mus, paskatījos savā Instagram kontā, kur bija sakrājies vēl pārdesmit neapskatītu komentāru. Zem zilo jūras vēršu bildēm. Muļķīga sakritība, pie sevis nomurmināju. Taču pavēru robustās durvis, un nāsīs tik spēcīgi iecirtās ēdiena smarža, ka, pat īsti nepiedomājot, devos iekšā.

Lai arī bija jānokāpj tikai daži pakāpieni, es sajutu, kā man tiek pievērsti vairāki skatieni. Telpa nebija liela, vien daži galdiņi. Ātri pamanīju vismazāko pašā stūrī un tur piesēdu. Kā ierasts, paņēmu telefonu, lai iečekotos Forsquare. Tajā brīdī mani pārsteidza izteiksmīgs krekšķis. Palūkojos uz gludi skūto puisi aiz bāra letes. Viņam bija koši zilas acis un absolūti neizteiksmīga seja. Kā no datorspēles, ko pēdējoreiz biju spēlējusi… pirms nez cik gadiem. “Pie mums telefonus nelieto,” viņa balss ska­nēja kā no vēl citas programmas. Bez emocijām, vienlai­kus ļoti pārliecinoša. Pie sevis pavīpsnāju, taču telefonu iegrūdu kabatā. Ja jau piedzīvojums, tad piedzīvojums. Turklāt ļoti gribēju pajautāt par izkārtni. Taču pēc tam viņš man vairs nepievērsa uzmanību, ja neskaita ēdien­kartes nomešanu man priekšā. Es kaut kā sapratu, ka te neiederos, taču izsalkums bija spēcīgāks par situāci­jas analīzi. Vienu brīdi iedomājos varbūt vienkārši ir jāpieceļas kājās un jāiet prom. Bet mūzika, kas skanēja, nē, drīzāk plūda cauri visai telpai, mani gandrīz vai para­lizēja. Es nekad iepriekš neko līdzīgu nebiju dzirdējusi. Tik vienkāršs ritms, tik patiesa balss es acu priekšā redzēju to gaišmataino sievieti, kas, visticamāk, nekad nebija ienākusi šajās telpās, taču ar viszinošu pārliecību dziedāja par to, cik ļoti pasaule spēj salauzt sirdi, un par to, ka tirgošanās vienmēr nāk ar cenu. Dziedāja tik ļoti atšķirīgi no tā, ko biju klausījusies ikdienā. Man gri­bējās palūgt, lai zilacainais puisis nosauc viņas vārdu, taču sakautrējos viņi tāpat uz mani skatījās kaut kā ļoti dīvaini. Tāpēc ātri pasūtīju kaut kādu ēdienu, kura nosaukumā atpazinu vārdu “čili”. Viņš man pajautāja, kādu vīnu dzeršu pie vakariņām. Lai arī līdz šim es nebiju dzērusi vīnu ārpus PPPP aplikācijām, sapratu, ka šī ir īstā reize, kad to nogaršot. Man atnesa glāzi jokaini skābeni smaržojoša dzēriena, kas raisīja gluži citādas sajūtas nekā virtuālajā vidē. “Montepulciano,” viņš teica, nemainīdams sejas izteiksmi un izvairoties no mana acu skatiena. Dzēriena nosaukums izskanēja gluži kā dobjš zvans es tādu biju dzirdējusi vienā no draugu pasāku­miem, kad mēs visi pieslēdzāmies kaut kādai vēstures programmai (atzīšu, samērā garlaicīgai).

Jau gandrīz biju pabeigusi ēst, kad sajutu svaiga gaisa brīzi. Tik ļoti līdzīgu tai, kas bija palikusi man atmiņā kopš simulācijas tās, kurā es satiku zilos jūras vēršus. Ievilku elpu dziļi plaušās. “Jūra mums ir tepat blakus,” klusi ierunājās zilacainais puisis. Es pat nebiju pama­nījusi, kurā brīdī viņš bija pienācis. Kaut kas īsti nebija kārtībā es zināju, ka Pilsēta ir blakus jūrai, taču nekad nebiju aizgājusi līdz tai. Nevar būt, ka esmu tikusi līdz pašai Robežai. Jautājoši skatījos uz viņu. Viņš neko vai­rāk neatbildēja, vien pavēra durvis, kuras līdz tam nebiju pamanījusi.

Cauri mākoņiem spiedās liega mēness gaisma, taču visapkārt valdīja nospiedoša tumsa. Varēja sajust pārpalikušās miglas atliekas, gaiss, ejot tuvāk ūdenim, mainījās siltas lāmas mijās ar vēsām aukām. Jutu, kā man kurpes piebirst ar baltām un smalkām smiltīm. Tele­fons bija palicis tur, zem zilā vērša izkārtnes. Redzēju, kā mani no attāluma vēro daži silueti: dažs miesās kupls, dažs izslējis savu gluži kā akmenī izcirsto profilu pret satumsušajām debesīm. Gaisā kliedza kaijas. Kārklos bija sapinušās izpluinītas miglas vērpetes, drīzāk nojauša­mas, ne saskatāmas. Taču ne miņas no iepriekšējās nakts sapņa, tieši otrādi es, lai arī (pati par sevi smejoties) meklēju viļņos bronzas krāsas ragus, gāju arvien tuvāk jūrai un jau biju gatava tajā iebrist. Kad.