Zilie jūras vērši

Paceļu Annijas paciņu un pasvārstu to rokās. Diez­gan smaga. Laivu jau nu neapgāzis, tomēr jābūt uzma­nīgam, ielādējot kravu. Šobrid laivas dibenā guļ varena kaudze, visu nedēļu neesmu bijis jūrā. Ka atkal nesanāk kā 1986. gadā, kad aprāvu laivu uz mutes un visas kār­bas sakrita ūdeni tepat netālu no krasta. Viņiem toreiz uzgāja gaisā Černobiļa, a kas man? Viss krasts pilns izbēgušām domām! Izmirkušās kastes kā neglīti, krokoti pikuči biedēja izsalkušās kaijas un pusdzīvās zivis, līdz izšķīda pilnībā, palaižot vaļā rūpīgi vāktās cilvēku muļķī­bas. Krastam piedēvēja sliktu slavu. Masu mediji ziņoja par piesārņojumu, bet parastie mediji sacīja, ka pludmali apsēdusi slikta aura. Viens pālis pat mēģināja nofoto­grafēt. Pagāja vairākas nedēļas, līdz saķerstīju daļu no domām atpakaļ tīklos, taču pārējās jau bija atpakaļ pie klientiem.

Bet tagad man blakus sēž Annija. Šī īpašā būtne, kas tik reti runā par sevi. Es nemaz nezinu, vai šodien somā ir vēl kas, ja neskaita ierasto mapi. Salīkušie pleci, šķiet, nav pamanījuši, ka, atdodot pacientes kārbu, nesamā kļuvis mazāk. Izvelku no kabatas savu pīpi un aizkūpinu. Tā ir daļa no mūsu mazā privātā rituāla. Tagad esam tikai mēs ar viņu, kā vienmēr šajās liegajās brīvdienu pēcpus­dienās, kad lielais siera ritulis lēni iebrien plašajā jūrā, izstarojot gaismu tik skaistu un spožu, ka tā apņem visu Annijas stāvu. Tagad viņa apsēdīsies smiltīs, nosvie­dīs nelasīto grāmatu sev blakus un vismaz pusstundu vērsies jūrā, meklējot atbildes tieši tur, bet es sēdēšu viņai līdzās kā vecs, uzticams laukakmens.

-    Vai tev neapnīk tavs darbs, Bertram? Katru dienu viens un tas pats nēsāt visu to drazu riņķī kā pastnie­kam bez saņēmēja adreses? Annija noprasa.

-    Man ir adrese, kā nu ne, sabožos. Jūra. Tā ir jūra. Es visu nogremdēju, lai citiem būtu vieglāk. Es daru svē­tīgu darbu!

-     Bet tu pats? Vai tad tev pašam nekad nav nevienas paciņas, kas spiež sirdi?

-     Nē, es nosaku varbūt nedaudz par strauju, bet tad padomāju. Gadu gaitā esmu redzējis tik daudz likstu, bet allaž varēju uzelpot, ka tās nav manējās. Gluži kā Harons, vedot pāri Stiksai mirušās dvēseles, arī es tikai daru savu laivinieka darbu. Un samaksa ir dāsna. Nudien, kas var būt dāsnāks par brīvību no raizēm? Par to ir vērts palo­cīt veco, stīvo muguru. Paši jau mani radījāt izturīgu, bez bailēm, bez šaubām un cerībām. Kas gan es būtu par domraci, ja man nemitīgi būtu jākrāmējas pašam ar sevi? visbeidzot nosaku.

Viņa vairs neatbild, tikai, sāji smaidot, skatās man pāri. Vakara vējš iepūš man acīs smiltis, un sametas tā kā mazliet skumji. Teju vai jūtu vēlmi nopurināties kā sunim, kas glaudīts pret spalvu. Šovakar Annija ir pārāk savāda manai patikšanai. Nerunīga un domīga, bet arī prom neiet. Brīdi pasēdējis, pieklājības pēc noņurdu atvadu vārdus un jau taisos atpakaļ pie savas laivas, kad mani atkal aptur viņas balss:

-    Šo glabāju diezgan ilgi, bet laikam jau nav īsti jēgas pie tā turēties. Ņem! Viņas izstieptajā rokā karājas vis­parastākais brūnā papīrā ietīts sainis. Bez nodevīgajām krāsainajām lentēm. Paskatos uz Anniju, gaidot paskaid­rojumu, taču tas neseko, un es tik vien kā paņemu saini un dodos tālāk. Rauj viņ’ velis tās sievietes! Tikpat mai­nīgas kā jūra.

* * *

Esmu jūrā, kad saule jau aizslēpusies aiz horizonta. Lielo spīdekli nomainījis tās nakts brālis. Pilnmēness ir tik spožs, ka laivas priekšgalā pieslietais lākturis neva­jadzīgi kairina manas vecās acis, metot šaubīgu ēnu uz nu jau sadrūmušo jūru. Citu pēc citas cilāju sakrautās kastes. Vieglākajām piesienu pa pamatīgam akmenim, apjožu ar ķēdi un sviežu dzelmē. Lai nemaz nedomā cel­ties augšā un rēgoties. Klusumā troksnis atskan svešāds un vientulīgs. Cik gan vakaru es tā neesmu sēdējis un klausījies svešu domu klankšķēšanā? Cik gan pilnmē­nešu nav redzēts? Nu skaisti tie pilnmēneši, bet ne tādi kā saule. Atceros par Anniju un viņas gaišo galvu manā zvejnieka idilles ainā. Maiga sieviete. Brīnumaina sie­viete. Kas gan notiek viņas prātā?

Vēl tikai četri saiņi, un darbs būs galā. Laivas apakšā mētājas arī Annijas paka. Ietīta ļoti rūpīgi, ne stūrīša nav vaļā, kur paskatīties. Un es jau nedrīkstu. Ja vien neuznāk vētra vai kādi neparedzēti apstākļi, kad domas sadumpo­jušās izlaužas no papes cietokšņiem. Šīs to nedara. Saiņi guļ manās rokās klusi un truli. Mazliet pašķielēju pāri laivas malai vai negadīsies kāda vētra. Tomēr arī jūra ir nodevīgi mēma.

-    Klank, klank, klank, noskan pirmais sainītis, tad otrais un trešais. Visi, izņemot vienu, jau ir ceļā uz aiz­mirstību.

Papīra čaukstēšana nomierina. Tinu Annijas saini vaļā kārtu pa kārtai. Es paskatīšos tikai nedaudz, tikai gar maliņu. Turēšu stingri un neļaušu izmukt. Kur tad aizbēgs, līdz saimniecei tikpat netiks. Mana Annija ir stundām tālu. Nē, drīzāk mēnešiem, gadiem tālu. Vēl viena kārta, tad vēl viena. Tas ir teju kā mizot sīpolu ar katru kārtu acīs kāpj miklums. Tas viss no uguns, tas sasodītais lākturis par spožu. Esmu vecs, acis slimas.