Zilie jūras vērši

-     Tuk, tuk, pulsē ar katru bridi atkailinātais sainis. Laikam jau spēcīga, enerģiska doma. Varbūt pat ideja. Tāda diezgan karsta, sasilda rokas. Bet pukst gan līdzīgi kā sirds. Arvien ātrāk un izmisīgāk, laikam baidās. Man ari kļūst bail.

Nokrīt pēdējais papīrs, un skatienam paveras doma. Nemaz ne tāda kā pelēkie šaubu vilki, ko dzenāju pa jūr­malu ar savu tīklu. Spoža kā mana apaļā saule, dzeltena kā Annijas mati un karsta, ak vai, cik karsta, tā izsprūk man no rokām un traucas tieši krūtīs. Ai, kā sāp un silda vienlaikus.

Ai, cik grūti un labi tagad būt.

Anna Kalna. SIA Hārons

The grass was greener The light was brighter With friends surrounded The nights of wonder -Pink Floyd

Bija gluži parasta piektdiena. Alma Dukste stāvēja auto­busa pieturā, kā jebkurā citā rītā būtu stāvējusi jebkura cita gandrīz pusmūža sieviete ar Mērijas Popinsas cie­nīgu rokassomu un mitrumā saplakušiem matiem. Lai gan digitālā rokas pulksteņa ciparnīca rādīja nīsti agro sešnieku, daži blakus esošo privātmāju skursteņi jau sparīgi dūmoja, izrādot vāras, tomēr dzīvības pazīmes. Alma Dūkste cerīgi pārlaida skatienu vienādi necilajām mājelēm. Varbūt viņa kaut kur manīs sakustamies aizka­rus? Varbūt kaut kur atskanēs suņa rejas, varbūt auto­mašīnas riepu čerkstoņa? Varbūt pat izdosies saklausīt soļus tuvojamies autobusa pieturai?

Alma brīdi apsvēra šādu notikumu pavērsienu. Cilvē­ciskā vēlme sastapt citu cilvēcisku būtni tik necilvēciska lēmuma pieņemšanas priekšvakarā (Almas gadījumā gan priekšritā) šķita visnotaļ adekvāta. Lai gan Alma lieliski apzinājās, ka visā pilsētā ar uguni, visticamāk, nebūtu sameklējams neviens personāžs, kuru viņas pieņemtie

lēmumi uztrauktu augstāk par pēcpuses reģionu, jaunā sieviete tomēr nespēja sevī nogalināt pēdējo kvēlojošo cerību, ka pēkšņi no krūmiem izjās princis baltā zirgā (Almas fantāzijā gan lielākoties bija iesaistīts motocikls) un aizvedīs viņu prom no nenovēršamā.

Diemžēl princis, kas izlēktu no krūmiem šajā rajonā, visticamāk, būtu visai apšaubāmas kvalitātes. Nu gluži kā automobilis, kas pēc brīža šķērsoja tukšo brauktuvi, klabēdams visā savā godībā. Tas bija aprūsējis, reiz baltos toņos iecerēts fords ar izsprukušu gumijas pīli uz pieka­bes āķa. Varētu jau domāt, ka, gadiem ejot, pasaule kļūst skaistāka. Taču Alma aizvien vairāk pārliecinājās, ka šī doma ir tikai idejiska švamme, ar ko optimistiski noska­ņoti mediji mēdza aizbāzt godīgo pilsoņu arvien augošos depresijas caurumus. Vēl būdama maza meitene, Alma bija skatījusies vectēva fotogrāfijas ar, viņasprāt, tik primitīvajiem cilvēkiem, kas vadīja savas mini dzīvītes labi ieeļļotajā ikdienas mehānismā, un priecājusies, ka viņas pašas nākotne jau nu gan izskatās krietni cerīgāka. Informācijas laikmets! Inteliģentas tehnoloģijas! Zāles pret vēzi! Lidojošas mašīnas (šeit gan Alma bija nedaudz pārrēķinājusies)! Un tomēr allaž pagadījās kāds idiots, kas uz savas mašīnas āķa labprāt uzstutēja gumijas dzīv­nieciņu. Alma vairs nešaubījās, ka nabadzība un slikta gaume ir universālas un laikizturīgas parādības.

Autobuss kavējās, un Alma juta kaklā sakāpjam rītiem raksturīgo īgnumu, kas omulīgi iekārtojās līdzās visām pārējām viņas dzīves grēmām. Apmēram starp neapmie­rinātību ar savu darbu un kaimiņiem, kas klausās sliktu un skaļu elektronisko mūziku. Par īstajiem iemesliem, kas Almu rīta agrumā bija atveduši uz šo liktenīgo auto­busa pieturu, sieviete nemaz negribēja domāt. Tie visi prātā bija pārlikti neskaitāmas reizes, bet atrisinājums allaž bija viens un tas pats Harons.

Šim pasākumam Alma bija gatavojusies jau kopš brīža, kad ieraudzīja savā e-pastā kompānijas neuzkrī­toši noformēto skrejlapu. Alma piederēja pie cilvēkiem, kuriem labs produkta PR nozīmēja gandrīz tikpat daudz, cik pats produkts. Un SIA Harons piedāvājums acumirklī viesa Almā uzticību. Vēstule bija pieklājīga, korekta un noformēta askētiski pelēkos toņos Almas mīļajā Helve­tica šriftā (viņai allaž bija šķitis, ka tam piemīt patīkama retro noskaņa vectēva jaunībā to esot lietojuši uz velna paraušanu). Piedāvājums, tāpat kā lielākā daļa elektro­nisko mēslu, ko Alma ik dienas saņēma savā pastkastītē, bija personalizēts. Kompānijas jau labi sen bija iema­nījušās uzminēt savu esošo un topošo klientu vēlmes, balstoties uz informāciju par kaķu skaitu dzīvoklī, iecie­nītākajām košļeņu gāršām vai mīlestību uz erotiskiem zombiju romāniem ar eņģeļu piedalīšanos. Patiesībā jau Alma nebija īpaši centusies slēpt savus virtuālos pēdu nospiedumus visuvarenajā tīmeklī, un dienā, kad pie e-pastkastes durvīm beidzot pieklauvēja Harona piedā­vājums, viņa nebija īpaši pārsteigta. Iespējams, ka kāds cits SIA Harons vēstuli noturētu par aizvainojošu, taču Alma sevi uzskatīja ne tikai par bezcerīgu gadījumu, kam šāds kompānijas piedāvājums liktos pašsaprotams, bet arī par ļoti praktisku cilvēku. Tā kā SIA Harons solīja 20 % atlaidi, ja Alma atbildēs nedēļas laikā, lēmuma pie­ņemšana sievietei prasīja tikai trīs dienas.