Zilie jūras vērši

Reklāmai sekoja bonusu izvēlne (brokastu smalkmai­zīte un kafija 5 punkti, sešu personalizētu hologrammu paka katrai brīnišķīgajai atlikušās dzīves stundai 12 punkti, spilvens un sega 2 punkti), kā arī apbedīša­nas informācija (klients pats varēja izvēlēties apbedījuma vietu, pieminekli un mūziku). Un visbeidzot pienāca kārta ari jautājumam par to, vai Alma vēlas augšupielādēt savas dzīves videoierakstus saglabāšanai arhīvā. Šis jautājums Almu pārsteidza nesagatavotu. Protams, viņa, tāpat kā jebkurš cits mūsdienīgs pilsētnieks (Almai patika sevi dēvēt par īstu pilsētnieci, lai gan populācija viņas apdzīvotajā apgabalā par to nebūt neliecināja), mēdza savās viedajās brillēs ik pa laikam aktivizēt video ierakstīšanas funkciju, bet lielākoties jau Almas dzīvē nenorisinājās nekas tik aizraujošs, lai to par visām varī­tēm vajadzētu uzglabāt interneta nemirstībā. Pietiks jau ar neskaitāmajiem sociālo tīklu profiliem, kas klusi izlaidīs garu, tiklīdz Alma būs nolikusi karoti. Nē, savas dzīves laikā Alma nebija paveikusi neko tik nozīmīgu, lai viņas ikdiena aizrautu vēsturniekus vai slavenu biogrā­fiju medniekus.

Alma atzīmēja “nē” un devās pie nākamā jautājuma par ģimenes stāvokli. Šis nu reiz bija tas punkts, kuru Alma labprāt izlaistu. Atzīmējamā ailīte ar nosaukumu “nav piederīgo” augstprātīgi ņirdza Almas joprojām nedaudz piesarkušajā sejā. Saprotams, ka šī bija svarīga informācija tāpat kā turpmākie jautājumi par dzīves un darba vietām, tomēr Almai šo skarbo patiesību atkārtota apzināšana šķita cieņu aizskaroša. Viņa jau bija nokār­tojusi visus juridiskos un sociālos jautājumus. Dzīvoklis bija pārdots, un iegūtā nauda ziedota suņu patversmei, darbavieta bija brīdināta par Almas neatgriezenisko prombūtni, pat daži pārpalikušie bērnības draugi bija aplaimoti ar saldsērīgiem atvadu e-pastiem. Un pēc visām šīm pūlēm nekaunīgā anketa joprojām pieprasīja Almas necilās dzīves izvērtējumu?

Alma bija bērnu grāmatu ilustratore. Jau skolas laikā sīkais skuķēns ar neparasti tuklajām potītēm bija pie­rādījis savus talantus, uzvarot vairākos konkursos un pēcāk pat iegūstot stipendiju studijām Digitālās mākslas akadēmijā. Almas vectēvs, kurš meiteni bija uzaudzinājis skaudrā vientulībā, daļu lauru pievāca sev. Katrā izdevīgā gadījumā viņš nekautrējās atgādināt, ka tieši viņš bijis tas, kurš jau no trīs gadu vecuma ļāvis mazmeitai lietot planšetdatoru. Tas noteikti esot attīstījis viņas spējas, jo meitene katru mīļu brīdi pavadījusi, bakstot ar pirkstu krāsainajā ekrānā. Pati Alma gan tam diez ko neticēja. Viņa bija pārliecināta, ka savu talantu mantojusi no mātes mākslinieces, kas dzīvojusi strauji un aizgājusi ātri. Starp viņu un Almas tēvu valdījusi nerimstoša, kais­līga mīlestība, kas gan pēkšņi aprāvusies pēcdzemdību depresijas laikā, kad Almas māte nolēmusi pārbaudīt sava ķermeņa masas un piektā stāva attiecības. Dzīves laikā Alma bija izlasījusi gana daudz psiholoģijas un paš­palīdzības grāmatu, lai ar prātu saprastu, ka mātes nāve nav bijusi viņas vaina. Diemžēl šis pats prāts saprata arī to, ka Almas zemapziņai par to nospļauties.

Savu tēvu Alma tā arī nebija satikusi. Vectēvs “par to draņķi” negribēja runāt. Cik nu Alma noprata, viņas radī­tājam bijis tikai 19 gadu, kad pasaulē parādījusies viņa pirmdzimtā meita. Un tas esot bijis diezgan nopietns traucēklis jaunā vīrieša iecienītajām reiva ballītēm, tādēļ viņš laikus izvērtējis prioritātes un pazudis no apvāršņa, atstājot meitu sievastēva rokās.

Tieši tur Alma pavadīja nākamos gadu desmitus līdz pat vectēva nāvei pagājušā gada rudenī. Vectēva aizie­šana, par spīti medicīniskajiem sasniegumiem, bija neiz­bēgama. Vismaz tā Alma sevi mierināja. Aleksis Dūksts bija vīrietis ar stingru raksturu un asu prātu. Alma nespēja pieņemt, ka vīrs, kura fiziskās bibliotēkas apmēri bija mērāmi grāmatu simtos (laikā, kad vectēvs sāka krāt grāmatas, e-lasītājus izmantoja tikai grāmatu entu­ziasti), spētu tik vienkārši atteikties no dzīves, ja vien būtu kāda cita neizmēģināta iespēja. Fakts, kuru Alma savā prātā allaž atstūma kādā klusākā stūrī, bija Alekša un viņas pašas trūcīgie ienākumi, kas nespēja nodrošināt pienācīgu ārstēšanu.

Pēdējā laikā gan Almai klājās arvien labāk. Vismaz finansiāli. Citādi jau viņa nevarētu atļauties savas dzī­ves pēdējo piedzīvojumu ar cieņu aizvadīt luksusa klases autobusā. Alma bija visnotaļ atvieglota par šādu iespēju. Likums par Harona un tam līdzīgo autobusu legalizēšanu tika pieņemts pirms trim gadiem, kad valdībai beidzot bija apnicis tērēt godīgo nodokļu maksātāju naudu, lai attīrītu dzeramā ūdens tilpes no labprātīgo aizgājēju neērtajām miesām.