Zilie jūras vērši

Es esmu lietus, ar ko kopā pasaule noraud nost savu pa­gātni. Es sitos pret skārda palodzēm aukstās naktīs, vaicājot pēc atvērtiem logiem un durvīm. Bet jūs turat tās ciet. Turat, tāpat kā to reiz darīja viņš.

Mans pēdējais klients bija Andris. Visādā ziņā diez­gan tipisks gadījums. Skaists, jauns, ar gandrīz vai meitenīgi eņģelisku seju, brūniem, cirtainiem matiem kā tādam 19. gadsimta lordam no kāda gotiskā romāna. Kad es viņu pirmo reizi atradu, viņš vēl neapzinājās, ko viņa bērnišķīgi zilās acis spēj nodarīt sievietēm, viņš pilnīgi noteikti neapzinājās, kāds izskatās pilsētas māks­liniecisko skaistuļu acīs, atslējies pret savas vecās mājas aprakstīto sienu, laiski kūpinot smēķi. Meitenes piekār­toja savas raibās šalles, atmeta matus, smējās un dejo­jošiem soļiem gāja viņam garām, cerot, ka tas viņas ievēros. Varbūt pat uzrunās un uzaicinās uz tēju savā nolaistajā, bet, viņuprāt, tik bohēmiski pievilcīgajā dzī­voklī piektajā stāvā. Andris tobrīd vēl neapzinājās, ka viņa izsalusī pažobele vienā no lielpilsētas graustiem, kas tik tikko turējās kopā, mēdza padarīt vienkāršos cil­vēkus zaļus no skaudības, ka viņiem neizdodas panest vientulību un nabadzību ar tādu poētiskumu kā tiem, kurus daba apveltījusi ar pārāk lielu jūtelību.

Kā jau sacīju, Andris bija diezgan tipisks eksemplārs. Viņu nodeva ne tikai nestabili biklā, taču valdzinošā āriene, bet ari instinkti. Ar laiku viņš gluži kā dzinējsuns spēja sajust manu tuvošanos. Šajos brīžos visa viņa būtne sāka klusi vibrēt. Ja es spētu redzēt auras, esmu pārlieci­nāta, ka Andra ķermeni pārņemtu violetie toņi, sākot no maigas lavandas un beidzot ar indigo intensitāti. Tiesa, gadu gaitā esmu strādājusi ar daudziem Andriem, un nevarētu sacīt, ka šis Andris būtu izcēlies ar pārlieku lielu oriģinalitāti. Vismaz ne sākotnēji. Katrs piektais viņa pants aprakstīja sūro ikdienu. Bezdarbs ir smags, jā nudien. Arī smēķēšana nepalīdz, lai gan katru dienu šajā bezpalīdzīgajā nodarbē aiziet teju paciņa. Nauda? Nauda ir sīkums, tā nestāv pāri mākslai. Savu mākslu Andris nespēja atrast diezgan ilgi. Bet ari šajā ziņā viņš nebija oriģinālāks par saviem ciltsbrāļiem.

Ikkatru no saviem lietainajiem bezdarbnieka rītiem Andris uzsāka ar dienišķo smēķi turpat uz satrunējušā balkona, virs kura es allaž sēdēju un švitināju kājas viņam gar degunu tik tuvu, ka pašai nācās brīnīties, kā gan viņš nesaož manu kurpju brūnās, biezās pazoles. Kaut ko jau acīmredzami sajuta, jo ik pa brīdim viņu pār­ņēma lielā un nepārvaramā vēlme uzrakstīt kādu rindu par lietus un lielpilsētas smārdu, kas jaucas ar viņa paša poētiskajiem cigarešu dūmiem. Es neuzkrītoši, bet žigli pārliecināju viņu, ka tā nav oriģināla ideja, jo visi, pie kuriem es līdz šim biju dzīvojusi, to jau bija izdarījuši. Toreiz gan mēs vēl nebijām tā pa īstam iepazinušies. Es vairāk kalpoju kā nojausma vēja dvesma, kas šad un tad nošalc garām viņa trīs dienas neskūtajam vaigam. Bet viņš tik un tā ieklausījās. Un tā bija laba zīme.

Jau toreiz sapratu, ka pie Andra būs vērts palikt. Redziet, man parasti neklājas pārāk ātri kļūt pamanītai, sadzirdētai un iemīļotai. Mans darbs pieprasa īpašu pie­sardzību un smalkjūtību, lai pāragri neaizskartu ģeniali­tātes aizmetņus, kas kā pirmie nedrošie sniegpulksteņi spraucas no zemes agros pavasaros. Ir ļoti svarīgi nesa­steigt šos pavasarus dzejnieki slikti pārdzīvo salnas.

Jā, Andris bija jūtīgs. Taču nedz apķērīgāks, nedz inte­resantāks par pārējiem. Līdz ar to mūsu attiecību iesā­kums nebija viegls. Ilgu laiku viņš nespēja tikt galā ar savu pāri plūstošo sirdi. Taču šis jaunais talants ātri vien nosprieda, ka rakstīt par acīmredzamo ir garlaicīgi, tādēļ dzejoļos, kurus viņš apņēmās atrādīt saviem draugiem, lielākoties figurēja tieši viņa neeksistējošā sapņu mei­tene. Sauciet to par iedomību, tomēr es atļaušos uzskatīt, ka cikls Mūza Melānija bija veltīts tieši man. Šajos dze­joļos manai skaistajai būtībai pārsvarā tika piemērotas pārpasaulīgi cildinošas īpašības, par kurām sapņoja ja ne visi pasaules vīrieši, tad sievietes jau nu pavisam noteikti.

Sākotnēji es biju daiļa kā pilsēta naktī (neskatoties uz to, ka pirms Andra to jau bija apdziedājuši vismaz četri mani klienti un Dzelzs Vilks, es atļāvu viņam šo vaļību. Kura sieviete gan atteiktos no šādiem dzirdētiem, taču stabiliem glaimiem?). Vēl es mēdzu būt Andra gaisma lietainā dienā (taisnība, jo es pie viņa patiešām nācu tikai īpaši drūmās dienās darba specifika), un es biju krāš­ņākais zieds mātes dabas cepurē vai ziedu vāzē uz viņa vecmāmiņas izšūtas sedziņas (tas gan pārsvarā atgadī­jās brīžos, kad Andris jutās ne savā melanholiskajā ādā). Vārdu sakot, es biju daudz kas, bet manu patieso seju

Andris, tāpat kā viņa priekšgājēji, ieraudzīja tikai ar laiku, un, atklāti sakot, līdz tam brīdim es jau biju līdz nāvei nogarlaikojusies.