Zilie jūras vērši

Kopumā jau Alma bija apmierināta ar savu laikmetu. Tas bija rāms kā uz progresu orientēts, bet stagnācijas miegā iegrimis lācis. Progresa brālis karš, kas uz īsu brīdi bija pabāzis savu pinkaino galvu no blakus alas agrā Almas bērnībā, tā arī nebija spējis sakārdināt apā­tisko sabiedrību uz sacelšanos. Iespējamās provokācijas tika ātri un nesāpīgi neitralizētas. Planēta bija mierīga, pagurusi un zaļi noskaņota. Piesārņojums gan auga līdz ar radioaktīvajām sēnēm piemājas mežos, taču līdzās braši soļoja arī farmācija, kas vajadzības gadījumā par attiecīgu samaksu tika galā ar lielāko daļu no pašas rūpīgi kultivētajām kaitēm.

Tiesa, nākotne nebija gluži tāda, kādu Alma to bija bēr­nībā iztēlojusies. Neviens tā arī nebija izgudrojis planē­jošus skrituļdēļus, un arī ietves ziemā joprojām apledoja. Almas personību neviens joprojām negrasījās augšupielādēt datorā, lai nodrošinātu viņas mūžīgo eksistenci skaitļu virknēs. Turklāt Almas izredzes beigt dzīvi vienat­nē, savā šaurajā dzīvoklī gaišākas nedarīja pat solījums par iespējamu mākslīgā intelekta nonākšanu masu pro­dukcijā. Ideja par vientuļnieku digitālo kompanjonu, kas pasargātu tos no pāragras vēlmes gulties kapā, lielās korporācijas nodarbināja jau vairākus gadus. Statistika rādīja, ka te ir, ko rakt. Vientuļnieku tirgus bija milzīgs un neapzināts, turklāt tam bija tieksme katru gadu pie­augt. Diemžēl tāds bija arī nabagu tirgus, un nevienai korporācijai pagaidām vēl nebija izdevies izprātot, kā šo tirgus uzrakšanu veikt ar iespējami mazākiem zau­dējumiem pašu kabatai. Līdz ar to šie pieaugušo bērnu konceptuāli daudzsološie iedomu draugi krāja putekļus projektu vākos, kamēr tie, kuriem psiholoģiskā pirmā palīdzība tik tiešām bija nepieciešama, mājdzīvnieku un telpaugu pavadībā izlaida garu savos slikti apkurinātajos mājokļos.

Zināmā mērā ari Alma jutās sociāli atbildīga un līdz­vainīga. Galu galā arī viņa vienu reizi bija devusies uz vēlēšanām un savu balsi atdevusi par tolaik populāro transhumānistu partiju, cerot uz skaistāku nākotni mūžam jaunā, veselā un zinātkārā sabiedrībā.

Ar pāris klikšķiem noslēgusi ceļojumu pa atmiņu taku, Alma visbeidzot pievērsās pašam līgumam. Tas bija jau paredzami garš un garlaicīgs. Patiesībā tik garlaicīgs, ka Almas iedzimto piesardzību ātri vien nomainīja iedzim­tais slinkums, un sieviete, daudz nedomājot, uzšķīra līguma pēdējo lappusi:

Saskaņā ar likuma “Par izvēles tiesībām un indivīda brī­vību” 13. panta. 7. punktu pakalpojuma ņēmējs ir tiesīgs atteikties no SIA Harons sniegtajiem pakalpojumiem objek­tīvu iemeslu gadījumā. Par objektīviem iemesliem uzskatā­mas situācijas, kurās:

klients ir laimējis loterijā un laimests nav ticis iepriekš paredzēts;

klientu ir piemeklējusi dzīves jēgas epifanija;

klients cieš no panikas lēkmes, kas izraisa jiziskas grūtī­bas atrasties autobusa sēdvietā.

SIA Harons administrācija patur tiesības izskatīt katras situācijas individuālos apstākļus un piemērot naudas sodu par līguma laušanu apmērā līdz 12 minimālajām mēneš­algām.

Tā kā Alma nebija piedalījusies nevienā loterijā, nece­rēta laimesta iespēja viņu nebiedēja. Arī dzīves jēgas epifanijām viņa jau sen bija atmetusi ar roku. Panikas lēkme gan izklausījās visai ticama, taču Alma nevēlējās par to domāt priekšlaicīgi. Tas pats nelaimīgais likums “Par izvēles tiesībām un indivīda brīvību" bija noteicis obli­gāto nāves brauciena ilgumu sešas stundas katram pasažierim. Almai šis pārdomām atvēlētais laiks šķita drīzāk kā cinisks joks no augšas. Par savu dzīvi viņa bija domājusi visu mūžu. Dažas autobusā pavadītas stundas vairs neko nevarēja mainīt.

Nosūtījusi Āronam aizpildīto anketu un līgumu, Alma atviegloti nopūtās. Bija laiks pievērsties patīkamākām nodarbēm. Viņa izmantoja savus bonusa punktus, lai iegādātos īpaši personalizētās hologrammas un nomai­nītu ierasti pelēko ainavu aiz loga. Jau pēc brīža Harons vairs neatradās uz putekļaina, neizteiksmīgiem krūmiem apauguša lielceļa, bet gan slīdēja pa līkumainu kalnu serpentīnu. Lejā stiepās dziļa aiza. Alma šo vietu nepazina. Bildi viņa bija atradusi intemetā, un programma paveica pārējo. Šis šķietamais bezpersoniskums pagaidām Almu nebiedēja.

Savam nāves brīdim gan viņa bija pietaupījusi īpašu ainavu. Pēc norādītajām sešām stundām Alma mirs Ņujorkā. Pilsētā, kas iemiesoja visu, ko Almas mazā, provinciālā sirds tā ari netika sasniegusi savas dzīves laikā, jo gluži vienkārši baidījās iekāpt lidmašīnā. Fonā klusi dūks vectēva mīļākās sintpopa grupas VNV Nation 2013. gada albums Transnational, un pie vārdiem “so we tuned ourselves away to the lonely songs of satellites" Alma beidzot iedzers savu tableti. Klasiski, skaisti, mazliet smeldzīgi. Jā, bija labi visu izplānot.

Arī Aronam patika visu izplānot. Tieši tobrīd, atiezis baltos zobus stjuartes cienīgajā smaidā, viņš spēcīgi parāva lielā spēkrata stūri. Pelēkais greihaunds pacēlās savos metāla spārnos, un Alma pirmo reizi mūžā izbau­dīja īstu lidojumu.

Anna Kalna. Skārda mūza Melānija