Zilie jūras vērši

Beidzot Almas īgno salšanu pārtrauca paša vaininieka aprises. Tur jau tas brauca. Harons visā savā autobusa godībā! Noapaļotiem stūriem, milzīgiem, diožu izraibi­nātiem lukturiem un apkalts ar matēta metāla plāks­nēm tas Almai mazliet atgādināja vecās amerikāņu filmās redzētos transporta līdzekļus. Vai tik to nosau­kumā nebija minēta kāda specifiska suņu šķirne? Alma lāgā neatcerējās. Senas filmas viņa parasti skatījās kopā ar vectēvu. Un tas laiks tagad šķita vēl tālāks par Marsu, kura kolonizācija, kā jau Bredberijs bija tik daiļrunīgi paredzējis, norisinājās pilnā sparā un līdzībās. Vispār jau Almu neinteresēja kosmosa izpēte. Planētas mainījās, problēmas palika.

Autobuss līgani nobremzēja un atvēra durvis. Iesēdi­nāts starp aplī izvietotiem mirguļojošiem paneļiem, kas darītu godu jebkuram kosmosa kuģim, Almu sveicināja visai interesants tipāžs, kurš acīmredzot bija arī šī lielā metāla suņa vadītājs. Lai gan šofera klātbūtne transporta līdzekļos nebija obligāti nepieciešama jau vairākus gadus, kopš autopilota programma sasniedza ari patērētāju aprindas (un kaut cik apmierinošu negadījumu statis­tiku), tomēr bija patīkami apzināties, ka tik svarīgā dzī­ves brīdī kā šis līdzās atrodas vēl kāds cilvēks. SIA Harons bija iejūtīga kompānija.

Almu līksmi sveicināja vecs, ģindenim līdzīgs vīrs ar dzelteniem smaidiņiem rotātu naģeni, kas absolūti nesa­derēja ar vecmodīgi šūdināto asfalta krāsas uzvalku, ko šoferis bija uzstīvējis uz saviem kaulainajiem pleciem. Sirsnīgajā sveicienā viņš iekļāva tik profesionālu smaidu, par kādu sapņot varēja vien augstākās klases stjuartes, diemžēl iznākums bija gauži pretējs. Veča platā mute un plānās, papīram līdzīgās lūpas dabiski novecojušajā sejā kontrastēja ar neparasti baltiem un taisniem zobiem, piešķirot viņa ārienei teju vai grotesku iespaidu. Mūsdie­nās tik neglīti novecoja tikai nabagi vai tehnoloģijas nīs­toši hipiji. Vai abi kopā. Alma acumirklī izjuta pret šoferi simpātijas, kas robežojās ar antipātijām. Viņš bija gan­drīz kā savējais. Taču sasodīti neglīts savējais.

-     Labsrīts, mana daiļā! Mans vārds ir Arons, un es šodien būšu jūsu šoferis. Vai varu lūgt jūsu ID? viņš noskaitīja pārsteidzoši vijīgā balsī. Varbūt Alma bija pār­steigusies, varbūt vecais sakārnis tomēr bija modificējies?

Alma paklausīgi pastiepa roku, lai Arons noskenētu zem ādas paslēpto mikročipu. Šo čipu Alma nēsāja jau sen kopš pusaudzes gadiem. Taču ilgais kopīgi pavadī­tais laiks nebūt nemazināja Almas sajūtu, ka viņa ir tikai viena no daudzajām dzimtenes uzpasējamām govīm.

Priekšējā vadības centra panelī parādījās Almas mak­sājumu informācija. Elektronisko biļeti viņa bija iegā­dājusies pirms divām nedēļām, cenā bija iekļauta vis­parastākā pamata pakete, taču izrādījās, ka par laicīgu pieteikšanos pienācās ne tikai atlaide, bet arī 15 bonusa punkti, kurus izmantot ceļojuma laikā.

-     Kādus papildu pakalpojumus jūsu sirds šodien kāros? Arons dzīvespriecīgi vaicāja, neatraudamies no paneļa, kurā šobrīd zibinājās Almai nesaprotamas skaitļu virknes. Iekšējā kārtība.

-     Ēm, es īsti nezinu. Vai varu mazliet padomāt? Alma nedaudz pietvīka. Viņai nepatika nezināt. īpaši šodien, kad it visam bija jānorit pēc labi pārdomāta plāna.

-     Protams, protams, jūs tā varat darīt. Ejiet, izvēlie­ties savu vietu un atsūtiet man pieprasījumu, kad esat gatava, Arons lietišķi noteica, it kā neizlēmīgi klienti būtu neatņemama viņa darba sastāvdaļa. Un, ja tā labi padomā, visticamāk, tā arī bija.

Alma tik tikko dzirdēja šofera atbildi. Viņas uzmanību bija piesaistījusi aiz veča muguras iespundētā glezna. Digitālajā foto rāmī plūdeni līgojās tumši zila marīna. Tajā attēlotais vīrs pārsteidzoši līdzinājās pašam Aronam. Tie paši izspūrušie sirmie mati, tā pati izkāmējusī seja un tas pats asfalta krāsas uzvalks. Tomēr gleznotais Arons sēdēja jūras krastā gluži vecmodīgā koka laivelē, pāri pleciem pārmetis divus daudzcietuša paskata airus. Arī veča skatiens bija citāds. Tumšs un caururbjošs, tas pāri attēla malām raudzījās tieši uz Almu. Laikam būs bijis talantīgs gleznotājs.

-     Vajadzētu arī parakstīt līgumiņu. Formalitātes, jūs jau zināt, sievieti no pārdomām izrāva īstā Ārona allaž žirgtā balss.

Alma sparīgi pamāja. Vismaz ar šo procedūras daļu viņa bija iepazinusies. Tagad viņa ieņems savu vietu kaut kur autobusa aizmugurē (vectēvs gan bija mācījis, ka tā nevajagot darīt, jo tur parasti sēžot tikai dzērāji un miera traucētāji, taču Alma šodien jutās gana dumpinieciska), mierīgi parakstīs līgumu, izvēlēsies, kā iztērēt bonusa punktus, un viņas dzīves svarīgākais ceļojums varēs sākties.