Zilie jūras vērši

Mūsu pirmajam lielajam kašķim sekoja vēl vismaz trīsdesmit deviņi. Un allaž tādi paši. Es necietu mūsaino iebrucēju, viņas nekaitīgos ieradumus (salātlapas nav īsta pārtika), viņas mīlīgo pielavlšanos Andrim katru reizi, kad nabags bija saņēmies uzšņāpt kādu rindu, viņas dziedāšanu dušā (šīs radības nespēja dziedāt bija tieši proporcionāla viņas vēlmei to darīt). Laikam ejot, sapratu, ka šis dzīvoklis nudien kļūst par šauru divām tik ekspresīvām sievietēm kā mēs. Turklāt mūsainā meiča (starp citu, viņu sauca Laila, ja jau jūs tas tik ļoti inte­resē) vispār nelikās par mani ne zinis. It kā manis tur nemaz nebūtu. Es viņai riņķi varētu dejot kaut vai džigu, bet šī skuķe ne ausi nepaceltu, lai paskatītos uz veltēm, ko es spētu viņai piedāvāt.

Andra un manu skaudro divvientulību nomainīja sliktu filmu vakari, nemitiga dirnēšana intemetā un, man par šausmām, ari klubi. Ziniet, es tos patiešām neciešu. Ne jau tādēļ, ka pati neprastos (pajautājiet maniem iepriek­šējiem klientiem es esmu daiļākais radījums uz zemes, man nebūtu problēmu savaņģot nevienu mīlnieku). Nē, es neciešu šaurību un troksni šajos gaismu un ķermeņu piebāztajos tuneļos mani nedzird. Nezinu, vai esat pama­nījuši, bet gadījumos, kad iesaistīta mana persona, esmu diezgan uzstājīga es vēlos paveikt savu darbu godam, pat ja tas nozīmētu jauno talantu nemitīgu bakstīšanu ar zīmuli viņu mīkstajos sānos. Visu to labāko maniem klientiem. Uz klubiem Andrim līdzi negāju.

Gaidīju stāvokļa uzlabošanos, sākoties krokusu sezo­nai. īpaši necerēju, ka pāris ziedošu puķugalvu kādā at­tālā balkona dobē varētu nomazgāt manu ziemā sakrāto nīgrumu, taču, ieraugot kaut vai saulē kaltētos hruščoveņu galus Andra neveiksmīgās mājvietas apkārtnē, manu sirdi tomēr pārņēma sava veida prieks par ienā­kušos pavasari. Apkārtējie skārda jumti laistījās dzeltenā zeltā un spieda acis, tiklīdz lāvu skatienam noklīst no kursa. Pilsēta bija nometusi savu kažokādas mēteli un uzvilkusi ko vieglāku un sievišķīgāku.

Es sapņoju, kā mēs ar Andri atkal sēžam uz viņa sa­trunējušā balkona, dzeram kafiju, vienojamies, ka šodien noteikti neaprakstīsim laikapstākļus, tikai izbaudīsim tos un pārvērtīsim izjūtas skaistos, nesaistītos teikumos, ko sākotnēji, iespējams, sapratīsim tikai mēs paši. Jā, tāds bija mans pavasara plāns.

Diemžēl Laila bija citās domās. Mana rozā harpija bija izlēmusi, ka arī viņa labprāt pabaudītu sauli uz Andra balkona. Atļaušos atgādināt tas jau tā ir gana šaurs. Kādu reizi, mēģinot iespraukties ar tādu pamatīgāku ideju starp abiem laimes baložiem, gandrīz noplivinā­jos uz nesen izlijušā asfalta. Šis skuķis bija pieteicis man karu.

Ne jau pirmo reizi sastapos ar šādu pretestību. Viņai līdzīgas meičas bija apsēdušas arī manus iepriekšējos klientus, manus iepriekšējos Andrus, novirzot tos no mākslas uz ikdienības ceļiem. Tomēr Lailā bija kas kaiti­nošs un pat bīstams viņa neparko negāja prom. Viņas iecirtīgā daba, kas bija samanāma jau no pirmajām kopā pavadītajām dienām, slēpa kaut ko vārdos neizsakāmu. Pagāja krietns laiks, līdz es noskaidroju, kas tas ir.

Lai cīnītos ar Andra vispārējo apmierinātību, es izmantoju visdrastiskākās metodes. Mīcījos pa Andra pašapziņu kā pa pērno svētku pīrādziņu mīklu, izvilku no skapja visasākās depresijas slotas un svēpēju šauro istabu uz nebēdu ik brīdi, kad Laila, manuprāt, pārāk skaļi un vulgāri tērgāja pa telefonu, mēģināju pievērst Andra uzmanību jaunākajiem dzejas krājumiem internetā, ja jau viņš bija apņēmies tur pavadīt trīs ceturtda­ļas no savas dienas. Beigu beigās es pat mēģināju viņam pateikt priekšā, kas jāraksta. Tā pavisam tieši un nekau­nīgi, pilnībā pārkāpjot savu darba ētiku. Andris nekādi nereaģēja, un tobrīd es sapratu, ka parastie līdzekļi nebūs derīgi. Šis jaunais, līdz galam neizceptais skribents staigāja apkārt kā apmierināts dzīvnieks, pieēdies pilnu vēderu komforta, drošības, siltuma un mīļotās smaržu.

Gaidīju viņa pirmās sirdssāpes kā lietu, kas kavējās nu jau uzkarsušajā vasarā. Taču šķiršanās aizvien kavējās. Laila tikai smējās, skūpstījās, dzēra zāļu tējas, mācīja Andrim gatavot ēdienu, plānoja abu ceļojumus, kurp tie došoties, tiklīdz sakrās naudu, un visādi citādi neatstājās no Andra ne soli. Līdz kādu vakaru, kad abi, ieritinājušies uz dīvāna, laiski skatījās kārtējo no Lailas iecienītajām supernaturālajām ziepju operām, šī mūsainā parādība mani patiešām pārsteidza. Novērsusi skatienu no divu vampīru cīņas par ekrāna skaistules mīlu, Laila pagrieza pret Andri savas apakštasīšu lieluma acis un visai iein­teresētā balsī pajautāja: kāpēc Andris vairs it nemaz nerakstot dzeju? Viņš taču esot bijis īsts dzejnieks dienā, kad abi iepazinušies.

Šķiet, ka tobrīd Andris bija ne mazāk izbrīnīts par mani. Praties kaunu, viņš gan attapās izšaut pāris stan­darta frāžu ka viņam neesot laika un viņu pametusi iedvesma. Tiesa, to pēdējo viņš izteica visai bailīgi, pamanījis mani glūnam turpat istabas stūrī.