Zilie jūras vērši

Jau nākamajā dienā Andris piesēdās pie iedvesmojoši tukšas, baltas lapas. Tā kā joprojām biju nedaudz apvai­nojusies, nesteidzos viņam talkā. Liels bija mans pārstei­gums, kad sapratu, ka Andris neko tādu negaida. Viņa aizplīvurotais skatiens slīdēja pāri Lailai, kas tobrīd, savā nodabā jautri dungodama, mazgāja traukus. Viņa acis maigi glāstīja meitenes muguru, viņa domas apbrīnoja viņas roku plūdenās kustības, viņa iepriekš sastingušie vārdi gāzās pār tīro un neaptraipīto papīru kā skaista, bet biedējoša lavīna.

Tajā brīdī es zināju, ka Andris ir atradis jaunu mūzu. Daudz sliktāk tērptu, muļķāku un pavisam noteikti aušī­gāku. Taču tagad man bija skaidrs Lailas iecirtīguma iemesls. Viņas muļķa sirds piederēja dzejniekam. Tieši tādam, kādu viņa to pirmo reizi sastapa. Un tādu viņa gribēja to saglabāt.

Dažkārt agros pavasaros un vēlos rudeņos es mēdzu nolaisties uz Andra palodzes. Viņš un Laila joprojām ir kopā. Viņa neciešama, skaļa un brīžiem parupja, viņš-joprojām jūtīgs un apcerīgs, tomēr piedzimis un atradies. Mūsu romāns bija tikai pirmais solis viņa garajā dzīvē. Tagad starp mums ir loga rūtis un es vairs esmu tikai vējš, kas klusi grabina skārda palodzes atceries par mūzu Melāniju…

Lilija Berzinska. Filemons

“Dēmoni mūs nogāž, padara par mūsu ideālu un svētākās pārliecības nodevējiem, liekot nodot to “es”, par kuru sevi uzskatījām.”

K. G. Jungs

Jau kādu laiku Eva nekustīgi stāvēja pie loga, vērojot Berga kungu. Viņš atšķīrās no pārējiem pansionāta ap­meklētājiem un ne jau tāpēc, ka viņam piemita gandrīz vai aristokrātisks šarms un izkopta elegance, pareizāk sakot ne tikai tāpēc, bet arī tādēļ, ka viņš bija viens no biežākajiem pansionāta apmeklētājiem. Vismaz Eva redzēja Berga kungu gandrīz katrā dežūrā.

Berga kungs lēni stūma ratiņkrēslu pa grantēto parka celiņu, lūkodamies kaut kur tālumā. Viņa augums bija vingrs un labi veidots, galva augstu pacelta, acis aiz briļļu stikliem, kā allaž, viegli samiegtas un domīgas. Vīrieša pelēkie, viļņainie un vietām sirmot sākušie mati, vecmodīgais apģērbs, gaita, izturēšanās un pat valoda Evai ne vienu reizi vien lika brīnīties par to, ko tāds cilvēks kā Antons Bergs vispār dara divdesmit pirmajā gadsimtā. Viņa vieta būtu kādā angļu muižā kaut kad pirms divsimt gadiem. Vismaz Eva tā domāja.

Izvilkusi no kabatas mobilo telefonu, Eva ātri nofo­tografēja pelēko skatu pa logu: vecos ozolus, kuros vēl

nebija sākuši zaļot pumpuri, drūmos grants celiņus, miglu un tās ieskauto Berga kungu, kurš uz mirkli bija apstājies un lūkojās tālumā. Eva apmierināti pasmaidīja un aši iebāza mobilo kabatā. Tad, atglaudusi no pieres nepaklausīgas sprogas, sparīgi devās laukā no pansio­nāta halles taisnā ceļā pie Berga kunga.

“Labdien, Berga kungs!” Evas balss lika vīrietim apstā­ties un, izlaižot no plaukstām ratiņkrēsla rokturus, pa­griezties pret nācēju. “Ceru, ka neiztraucēju jūs pastaigā.” “Sveicināti,” Antons Bergs pasmaidīja. “Nē, jūs itin nemaz neiztraucējāt.”

“Man palūdza jums nogādāt rēķinu par iepriekšējo mēnesi un jauno līguma veidlapu,” Eva, mazliet satrau­kusies skaidroja. Tā bija tikai otrā reize, kad viņai bija jākārto papīru lietas, un, arī pirmo reizi to darot, viņai bija gandrīz vai kauns. Protams, līgumi ir jāparaksta, iestādei ir jāfunkcionē, taču pa vidu vēl bija pacienti šī sāpju nasta un plīties virsū ar dokumentu kaudzi Evai šķita necienīgi, it kā šāda izturēšanās zaimotu sāpes. Taču šie dokumenti dāvāja Evai ilgi kāroto iespēju beidzot personīgi un it kā nejauši parunāt ar Bergu. Lai gan tas bija tikai kārtējais niecīgais solītis pretī meitenes slepe­najam mērķim, tomēr viņa jutās tik satraukta, it kā kuru katru mirkli varētu sasniegt visu sapņu piepildījumu. Eva saņēmās, lai pateiktu sakāmo līdz galam. “Vadītāja palūdza šos papīrus parakstīt jau tagad, ja vien tas ir iespējams. Pašlaik tiek plānots jaunais budžets un tāpēc…” Evas smalkās rokas ar žestiem centās sakār­tot izrunājamos vārdus un teikumus, taču Berga kungs viņu pārtrauca.

“Vadītājai ir jāšķūrē savi papīru kalni, tāda nu ir dzīve,” viņa balsī skanēja smaids, un Eva beidzot uzdro­šinājās ielūkoties viņa acīs. Tās smaidīja. “Dodiet tik šurp papīrus. Ja neiebilstat, varbūt mēs varētu aiziet līdz soli­ņam, lai varu visu kārtīgi izskatīt un parakstīt?”

Eva pamāja. “Protams.”

Berga kungs, no jauna atdevis dokumentus Evai, satvēra ratiņkrēsla rokturus un sāka to stumt parka soliņa virzienā.

“Jūs šeit strādājat nesen, ja pareizi esmu pamanījis?” “Jā, tikai divus mēnešus. Pie daudzām lietām vēl jā­pierod.” Eva nervozi aplaizīja lūpas un mēģināja izdo­māt, vai vajag teikt, ka viņa ir pamanījusi, cik bieži pats Bergs apmeklē pansionātu.

“Es gan šo iestādi pazīstu ilgāku laiku piecpadsmit gadu laikā esmu gandrīz vai no galvas iemācījies visas parka taciņas, koku zarus un oļus.”

Eva saprotoši pamāja, īsti nezinādama, ko lai atbild. Viņa domīgi vēroja, kā Bergs pagriež ratiņkrēslu tā, lai tas atrastos ar skatu pret parka soliņu.