Jau nākamajā dienā Andris piesēdās pie iedvesmojoši tukšas, baltas lapas. Tā kā joprojām biju nedaudz apvainojusies, nesteidzos viņam talkā. Liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka Andris neko tādu negaida. Viņa aizplīvurotais skatiens slīdēja pāri Lailai, kas tobrīd, savā nodabā jautri dungodama, mazgāja traukus. Viņa acis maigi glāstīja meitenes muguru, viņa domas apbrīnoja viņas roku plūdenās kustības, viņa iepriekš sastingušie vārdi gāzās pār tīro un neaptraipīto papīru kā skaista, bet biedējoša lavīna.
Tajā brīdī es zināju, ka Andris ir atradis jaunu mūzu. Daudz sliktāk tērptu, muļķāku un pavisam noteikti aušīgāku. Taču tagad man bija skaidrs Lailas iecirtīguma iemesls. Viņas muļķa sirds piederēja dzejniekam. Tieši tādam, kādu viņa to pirmo reizi sastapa. Un tādu viņa gribēja to saglabāt.
Dažkārt agros pavasaros un vēlos rudeņos es mēdzu nolaisties uz Andra palodzes. Viņš un Laila joprojām ir kopā. Viņa neciešama, skaļa un brīžiem parupja, viņš-joprojām jūtīgs un apcerīgs, tomēr piedzimis un atradies. Mūsu romāns bija tikai pirmais solis viņa garajā dzīvē. Tagad starp mums ir loga rūtis un es vairs esmu tikai vējš, kas klusi grabina skārda palodzes atceries par mūzu Melāniju…
Lilija Berzinska. Filemons
“Dēmoni mūs nogāž, padara par mūsu ideālu un svētākās pārliecības nodevējiem, liekot nodot to “es”, par kuru sevi uzskatījām.”
K. G. Jungs
Jau kādu laiku Eva nekustīgi stāvēja pie loga, vērojot Berga kungu. Viņš atšķīrās no pārējiem pansionāta apmeklētājiem un ne jau tāpēc, ka viņam piemita gandrīz vai aristokrātisks šarms un izkopta elegance, pareizāk sakot ne tikai tāpēc, bet arī tādēļ, ka viņš bija viens no biežākajiem pansionāta apmeklētājiem. Vismaz Eva redzēja Berga kungu gandrīz katrā dežūrā.
Berga kungs lēni stūma ratiņkrēslu pa grantēto parka celiņu, lūkodamies kaut kur tālumā. Viņa augums bija vingrs un labi veidots, galva augstu pacelta, acis aiz briļļu stikliem, kā allaž, viegli samiegtas un domīgas. Vīrieša pelēkie, viļņainie un vietām sirmot sākušie mati, vecmodīgais apģērbs, gaita, izturēšanās un pat valoda Evai ne vienu reizi vien lika brīnīties par to, ko tāds cilvēks kā Antons Bergs vispār dara divdesmit pirmajā gadsimtā. Viņa vieta būtu kādā angļu muižā kaut kad pirms divsimt gadiem. Vismaz Eva tā domāja.
Izvilkusi no kabatas mobilo telefonu, Eva ātri nofotografēja pelēko skatu pa logu: vecos ozolus, kuros vēl
nebija sākuši zaļot pumpuri, drūmos grants celiņus, miglu un tās ieskauto Berga kungu, kurš uz mirkli bija apstājies un lūkojās tālumā. Eva apmierināti pasmaidīja un aši iebāza mobilo kabatā. Tad, atglaudusi no pieres nepaklausīgas sprogas, sparīgi devās laukā no pansionāta halles taisnā ceļā pie Berga kunga.
“Labdien, Berga kungs!” Evas balss lika vīrietim apstāties un, izlaižot no plaukstām ratiņkrēsla rokturus, pagriezties pret nācēju. “Ceru, ka neiztraucēju jūs pastaigā.” “Sveicināti,” Antons Bergs pasmaidīja. “Nē, jūs itin nemaz neiztraucējāt.”
“Man palūdza jums nogādāt rēķinu par iepriekšējo mēnesi un jauno līguma veidlapu,” Eva, mazliet satraukusies skaidroja. Tā bija tikai otrā reize, kad viņai bija jākārto papīru lietas, un, arī pirmo reizi to darot, viņai bija gandrīz vai kauns. Protams, līgumi ir jāparaksta, iestādei ir jāfunkcionē, taču pa vidu vēl bija pacienti šī sāpju nasta un plīties virsū ar dokumentu kaudzi Evai šķita necienīgi, it kā šāda izturēšanās zaimotu sāpes. Taču šie dokumenti dāvāja Evai ilgi kāroto iespēju beidzot personīgi un it kā nejauši parunāt ar Bergu. Lai gan tas bija tikai kārtējais niecīgais solītis pretī meitenes slepenajam mērķim, tomēr viņa jutās tik satraukta, it kā kuru katru mirkli varētu sasniegt visu sapņu piepildījumu. Eva saņēmās, lai pateiktu sakāmo līdz galam. “Vadītāja palūdza šos papīrus parakstīt jau tagad, ja vien tas ir iespējams. Pašlaik tiek plānots jaunais budžets un tāpēc…” Evas smalkās rokas ar žestiem centās sakārtot izrunājamos vārdus un teikumus, taču Berga kungs viņu pārtrauca.
“Vadītājai ir jāšķūrē savi papīru kalni, tāda nu ir dzīve,” viņa balsī skanēja smaids, un Eva beidzot uzdrošinājās ielūkoties viņa acīs. Tās smaidīja. “Dodiet tik šurp papīrus. Ja neiebilstat, varbūt mēs varētu aiziet līdz soliņam, lai varu visu kārtīgi izskatīt un parakstīt?”
Eva pamāja. “Protams.”
Berga kungs, no jauna atdevis dokumentus Evai, satvēra ratiņkrēsla rokturus un sāka to stumt parka soliņa virzienā.
“Jūs šeit strādājat nesen, ja pareizi esmu pamanījis?” “Jā, tikai divus mēnešus. Pie daudzām lietām vēl jāpierod.” Eva nervozi aplaizīja lūpas un mēģināja izdomāt, vai vajag teikt, ka viņa ir pamanījusi, cik bieži pats Bergs apmeklē pansionātu.
“Es gan šo iestādi pazīstu ilgāku laiku piecpadsmit gadu laikā esmu gandrīz vai no galvas iemācījies visas parka taciņas, koku zarus un oļus.”
Eva saprotoši pamāja, īsti nezinādama, ko lai atbild. Viņa domīgi vēroja, kā Bergs pagriež ratiņkrēslu tā, lai tas atrastos ar skatu pret parka soliņu.
Лучших из лучших призывает Ладожский РљРЅСЏР·ь в свою дружину. Р
Владимира Алексеевна Кириллова , Дмитрий Сергеевич Ермаков , Игорь Михайлович Распопов , Ольга Григорьева , Эстрильда Михайловна Горелова , Юрий Павлович Плашевский
Фантастика / Геология и география / Проза / Историческая проза / Славянское фэнтези / Социально-психологическая фантастика / Фэнтези