Zilie jūras vērši

Naktīs Antonu vajāja murgi, bet pa dienu viņš mocī­jās, vērojot ratiņkrēslam piekalto sievieti. Pēdējo nedēļu laikā viņas lēkmes bija kļuvušas biežākas un smagākas, no elpas trūkuma viņa bieži zaudēja samaņu un savā mēmajā nekustīgumā nez kā tomēr iemanījās izturēties citādi, nekā ierasts. Antons Bergs nesaprata, vai objek­tīvā realitāte tiešām kļuvusi citāda vai ari viņš pats pie­peši kļuvis pārāk atvērts intuitīviem māņiem. Viņš jutās iztramdīts, pagalam nomocīts un vientuļš pats savas dzīves, sava ego un kļūdu ķīlnieks, kuram nav tiesību nedz pēc kāda sniegties, nedz pat domās pieļaut iespēju pamest savu par moku kameru kļuvušo vientuļnieka celli.

Savādi, ka tieši šajā smagajā laikā viņa dzīvē ienāca Eva. Viņa bija izrādījusies līdzvērtīgs sarunu biedrs, un meitenes sabiedrība Antonam bija kā svaigs gaisa malks un patīkamas pārmaiņas. Nejaušās tikšanās reizes ar Evu viņu izklaidēja un iepriecināja. Viņš pat pieķēra sevi gai­dām nākamo iespēju parunāt ar meiteni un slepus prie­cājās par kopīgajām pastaigām pansionāta parkā. Mei­tene prata viņu negaidīti pārsteigt, uzsākot sarunu par kādu sarežģītu tēmu, izsakot neparastu piezīmi vai lie­tišķi daloties kādā viņai svarīgā informācijā. Un Antons, uz brīdi atmodies no raizēm par Loti un iekšējā nemiera, sparīgi metās intelektuālajā divkaujā un spraigā vie­dokļu apmaiņā. Šie mirkļi izgaismoja ikdienu un uz brīdi radīja miera un nākotnes iespējamības mirāžu.

Pēc mises Bergam piezvanīja grāmatvedis un lūdza steidzami ierasties parakstīt ceturkšņa atskaiti. Nepare­dzētais brauciens nozīmēja to, ka viņš nevarēs apmeklēt Loti. Ņemot vērā pēdējā laika biežās lēkmes, Bergs bažījās, vai viņa prombūtne, izjaukdama ierasto dienas ritējumu, sievu kaut kādā veidā nesatrauks. Paņēmis rokās mo­bilo tālruni, viņš sameklēja pansionāta vadības numuru.

Desmit minūšu laikā viņam izdevās visu nokārtot ar pansionāta vadību, sadabūt Evas privāto tālruņa numuru, sazvanīt pašu meiteni un norunāt, ka Berga vietā šodien par Loti parūpēsies viņa, sastādot kompāniju pastaigā, nolasot slimniecei kādas grāmatas fragmentu un vien­kārši kaut ko pastāstot. Lai gan Evai bija brīvdiena, tomēr Bergs sarunāja, ka meitene pusi dienas pavadīs pie Lotes, bet vakarā Bergs viņai piezvanīs, lai noskaid­rotu, kā abām gājis.

Tas, ka Antons Bergs bija dabūjis viņas numuru un pie­zvanījis, uzticēdams ļoti personisku lūgumu, Evu ne tikai iepriecināja, bet pacēla eiforijas virsotnē. Viss attīstījās labāk un ātrāk, nekā viņa bija domājusi. Tagad, pārnā­kusi mājās un iekārtojusies uz dīvāna, viņa gaidīja Berga zvanu. Telefons atradās rokas stiepiena attālumā, bet pati meitene, satraukti elpojot, centās iegrimt Baha mūzikā un pievērsties mandalai, pie kuras strādāja jau otro nedēļu.

Beidzot iezvanījās telefons.

Antons Bergs uzmanīgi noklausījās Evas ziņojumu par Lotes veselību, atviegloti nopūtās, uzzinot, ka diena bija pagājusi bez lēkmēm, un kārtējo reizi atvainojās Evai par to, ka sagandējis brīvdienu.

“Ko jūs, Berga kungs! Man ir prieks, ka varēju palī­dzēt. Rīt man ir vēl viena brīvdiena, turklāt es tik un tā neko nebiju ieplānojusi, droši vien visa diena būtu pagā­jusi spēlēs ar Filemonu.” To pateikusi, Eva iekoda sev lūpā. Kāpēc viņai paspruka Filemona vārds? Vai to maz vajadzēja pieminēt?

“Ar Filemonu?” Berga balss klausulē skanēja pavisam savādi.

“Ak, tas… Berga kungs, tie ir nieki,” viņa steidzīgi skaid­roja, nesaprazdama, cik daudz drīkst sacīt un vai vispār vajadzētu kaut ko teikt. Tomēr spēle bija sākusies, un viņai vajadzēja tikt klāt Bergam, pat ja tagad ir jāatklāj kaut kas tāds, ko viņa būtu gribējusi pastāstīt krietni vēlāk.

“Redziet, Filemons ir tāds kā iedomu draugs. Vai garī­gais skolotājs, var arī tā viņu nosaukt. Tā ir mana spēle ar arhetipiem, nekas vairāk. Tāpēc tiešām neraizējieties, brīvdiena man tik un tā bija pastaiga ar Loti bija īsta atpūta.”

Berga kungs vēlreiz pateicās, tad, aizbildinādamies ar darbiem, ātri atvadījās.

Evas pirmītējais prieks un panākumu reibonis acumir­klī noplaka. Viņa jutās mazliet muļķīgi, ka tik neuzma­nīgi izpļāpājusies. Turklāt meitene sāka satraukties: ja nu Bergs visu sapratīs? Ja nu viņš kļūs nepieejams un nemaz neļaus viņai runāt? Liegs iespēju rasties pareiza­jam abpusējas uzticības brīdim, kad Eva beidzot varētu atklāti pastāstīt par sevi un lūgt palīdzību?

Viņa ilgi nespēja iemigt, cīnīdamās ar bažām, nedro­šību un bailēm. Beidzot jau krietni pāri pusnaktij viņas prāts pierima un viņa iegrima trauslā, caurspīdīgā snau­das mākonī, no kura meiteni pamodināja mobilā tālruņa klusā iedūkšanās. Pastiepusi roku un paņēmusi telefonu, viņa izlasīja ziņu.

“Eva, lūdzu, neliedziet man iespēju uzaicināt Jūs vaka­riņās. Gaidīšu Jūs rīt astoņos vakarā manā mājā. Nosūtīšu pēc Jums taksometru. Antons"

Eva vairākas reizes pārlasīja ziņu, tad dziļi ievilka elpu un smaidīdama atslīga spilvenos.

Rīt, viņa domāja. Rītvakar. Tas beidzot notiks.

Tāpat ar tīksmu kaķisku smaidu uz lūpām Eva lai­dās miegā.

Turpretī Antons Bergs iemigt nemaz negrasījās.