Zilie jūras vērši

“Atvainošanās ir lieka. Patiesību sakot, jāatvainojas būtu man, jo es pats neesmu nedz stādījies priekšā, nedz paspiedis jums roku.” To teikdams, viņš pastiepa Evai pretī savu plato plaukstu un, galanti paklanījies, teica: “Antons Bergs.”

Eva samulsa un juta, ka nosarkst.

“Eva Tilgale. Ļoti patīkami.” Viņa paspieda Berga kunga roku un apjukusi atglauda no pieres tumšās cir­tas. Tad saņēmās, lai izspēlētu savu trumpja kārti, cerot, ka ir izvēlējusies pareizo mirldi.

“Berga kungs, sakiet, lūdzu, vai Lotes situācijā… Vai ir iespējams viņu kaut kā atgriezt atpakaļ? Es nezinu, regresijas terapija vai ar to apvienota hipnoze…”

Antons Bergs piemiedza acis. Mirkli nebija iespējams pateikt, vai šis ir tipisks tuvredzīga cilvēka žests vai ari aizdomu un nepatikas izpausme.

“Jūs esat mācījusies psihoterapiju?” sejai tomēr at­maigstot, vīrietis ieinteresēts vaicāja.

“Jā, patiesību sakot, es joprojām mācos.” Eva piesar­dzīgi izvēlējās vārdus, baidīdamās saļodzīt šķietamo līdzsvaru šo plāno ledu, kas tikko bija sācis veidot tiltu starp viņu un Berga kungu. “Mans mērķis ir atvērt pri­vātpraksi un varbūt pat klīniku. Kādreiz. Tā būtu oficiā­lās psihoterapijas un psihiatrijas sfēra es vēl neesmu droša, kuru no tām izvēlēšos, savukārt paralēli tam mans sapnis ir pilnveidot zināšanas par regresijas terapiju un citām oficiālā ārstniecībā ne pārāk atzītām lietām un teorijām.”

Viņa pacēla galvu un mazliet izaicinoši ielūkojās sa­runu biedra acis, kuras ar neslēptu interesi pētīja jauno sievieti. Eva saprata, ka trumpis ir izspēlēts pareizi un viņas teiktais ir Antonu Bergu ieinteresējis. Viņš jau gra­sījās kaut ko teikt, bet šis mirklis sašķīda druskās, viņas kabatā atskanot mobilā telefona zvanam.

Eva atvainojās, steidzīgi atbildēja un tikpat ātri pabei­dza telefonsarunu.

“Baha svīta čellam? Jums ir laba gaume,” Berga kungs pasmaidīja par telefona zvana melodiju.

“Jā, Bahs mani nomierina.” Eva noklepojās un pastiepa vīrietim pretī roku. “Man bija patīkami ar jums aprunā­ties. Diemžēl man jāatgriežas pansionātā.”

Berga kungs paspieda viņas roku un atvadījās, palik­dams divvientulībā ar mēmo Loti.

“Sasodīts! Sasodīts!” Pa ceļam uz medicīnas personāla spārnu Eva nemitīgi murmināja. Tieši tagad, kad viņi nonāca pie regresijas tēmas, tieši tagad! Kāpēc viņa neie­domājās izslēgt telefonu vai atstāt to ģērbtuvē? Mirklis bija sabojāts, un ilgi gaidītā izdevība palaista vējā.

Vakarā, pēc dežūras atgriezusies savā nelielajā dzī­voklītī, Eva ielēja glāzi vīna un apsēdās pie rakstām­galda. Atvērusi augšējo atvilktni, viņa izvilka nobružātu grāmatu melnos vākos. Grāmatas muguriņa bija noplī­susi, taču uz priekšējā vāka vēl varēja salasīt zeltītiem burtiem iespiesto autora vārdu un darba nosaukumu.

A. Bergs

K. Junga mācība par arhetipiem regresijas terapijas kon­tekstā

Eva domīgi pārlapoja nelielo sējumu, tad, ielikusi grā­matu atpakaļ atvilktnē, klusi sacīja: “Mums jāparunā, Berga kungs. Un mēs parunāsim.” Iztukšojusi glāzi, viņa ērtāk atlaidās krēslā, paņēma rokā pildspalvu, piebīdīja sev tuvāk kladi un aizvēra acis.

Kādu brīdi tā sēdējusi, Eva lēnām pacēla roku, uzlika to uz klades un, acis neatvērusi, sāka rakstīt.

Divas nākamās nedēļas Evai palidoja vēja spārniem. Viņas uzmanība bija nospriegota kā loka stīga, cenšoties panākt, lai privātie plāni un rūpīgi izstrādātā stratēģija netraucētu pildīt ikdienas pienākumus pansionātā, bet darba saistības nenostātos ceļā starp viņu un Bergu.

Eva lēni, neuzkrītoši un neatlaidīgi tuvinājās Berga kungam, cenšoties izlikt visdažādākās lamatas, lai būtu droša par to, ka starp viņiem izveidotā saikne pieaug spēkā un kļūst aizvien īsāka. Viņa piepalīdzēja nejaušī­bām un stratēģiski tās izplānoja, gādādama, lai Berga kungs sāk aprast ar Evas klātbūtni un sabiedrību un lai viņa kļūtu Bergam interesanta lai viņa beidzot varētu piedabūt Bergu runāt un palīdzēt viņai. Jauno sievieti maz interesēja, kas notiks pēc tam, vai viņi turpinās sadarboties un viņš kļūs par meitenes skolotāju vai arī viņi aizies katrs uz savu pusi. Galvenais bija uzzināt to, ko zināja Antons Bergs. Par katru cenu uzzināt un pie­spiest viņu atklāt savas prasmes.

Ceļā uz rīta misi Antons Bergs juta trauksmi. Lūgša­nas, gavēņi, meditācijas, fanātiska uzticība reliģiskajai praksei un ierastais miers, ko tā Antonam sniedza, šoreiz nespēja nodrošināt stabilu satvaru viņa ikdienai un pār­liecinoši noslēgt apli šo trauslo robežu starp viņu un ārpasauli. Katru nakti sapņos viņš redzēja Filemonu un dzirdēja tā balsi, lai arī centās neklausīties un pārkliegt tā teikto. Viņš murgoja un raizējās par Loti, un brīžiem Bergam šķita, ka pirms piecpadsmit gadiem piedzīvotā katastrofa tomēr viņu sasniegs, lai šoreiz iznīcinātu, samaļot un pārvēršot pīšļos ne tikai viņa dvēseli, bet ari ķermeni.