Zilie jūras vērši

Tieši tolaik es daudz lasīju Junga darbus, mani interesēja viņa mandalas, uzskati par kolektīvo bezapziņu, viņa pieredze ar garīgiem vadītājiem, sarunas ar mirušajiem. Tas viss mani iedvesmoja. Un es pati sāku vingrināties automātiskajā pierakstā, cerot, ka teksts ir garu diktēts, nevis manas apziņas joki, un mēģināt izprast iepriek­šējo dzīvju fenomenu. Un tā lēnām un pakāpeniski man sāka izdoties arvien labāk. Es savā zemapziņā, bet var­būt garu pasaulē kāda gan tam nozīme sāku meklēt sev garīgo skolotāju, un, tāpat kā Jungs, nosaucu to par Filemonu. Es vēlos iemācīties pārvaldīt regresijas tera­piju līdz pilnībai es gribu pati kļūt par skolotāju citiem, gribu, lai pie manis nāktu cilvēki un es varētu viņiem palīdzēt izstaigāt iepriekšējās dzīves. Es gribu prast ievest cilvēkus tādā transā, lai viņi, būdami pie pilnas apziņas, pieredzētu saskarsmi ar pagātni. Aci pret aci ar sevi citā laikā. Tas būtu kā tilts, pa kuru būtu iespējams staigāt pavisam brīvi no vienas dzīves otrā, atcerēties gadsimtiem vai gadu desmitiem, bet varbūt pat gadu tūkstošiem senu pieredzi un notikumus. Iesākumā es visu darīju pati, bet tad uzaicināju palīgā Filemonu. Un tieši sarunā ar Filemonu es uzzināju par jūsu darbu. Es zinu, Berga kungs, ka esat pieredzējis regresijas terapijas speciālists. Cik man ir zināms, jūs darījāt tieši to, par ko es pati sapņoju.”

Bergs domīgi pamāja, bet joprojām nebilda ne vārda.

“Es dabūju jūsu grāmatu. Izlasīju to no vāka līdz vākam. Es zinu, ka jūs protat pavadīt cilvēkus uz iepriek­šējo dzīvi. Es gribu, lai jūs kļūtu par manu pavadoni. Lai palīdzat man iemācīties brīvi piekļūt savām pagāt­nes dzīvēm, lai es spētu tajās iekļūt arī pati, prastu tajās netraucēti pārvietoties un pieredzēt notikušo apzināti pieredzēt. Pagaidām pati redzu tikai atsevišķus tēlus, bet varbūt savu fantāziju. Un tad, kad to pratīšu, es varēšu strādāt ar citiem. Es pati vēlos kļūt par pavadoni. Es sajūtu sevī misijas apziņu, es gandrīz vai redzu, kā pie manis nāk cilvēki ar savām problēmām un traumām un es viņiem palīdzu. Kopš manā dzīvē ir Filemons, man vei­cas daudz labāk, es arvien skaidrāk izjūtu savu aicinā­jumu, bet, kā jau es teicu, viņš man lika jūs sameklēt. Es saprotu, ka viņš grib, lai jūs kļūtu par manu skolotāju.”

Eva, satraukti elpodama, apklusa. Viņa beidzot bija pateikusi visu. Un tagad viss bija Antona Berga rokās. Tūlīt tiks lemta viņas nākotne. Eva gaidīja, kad Bergs bei­dzot kaut ko teiks. Vairāk par visu viņa tagad baidījās no tā, ka viņš varētu aiziet un pārtraukt jebkādus kontaktus. Tad Evas plāni sagrūs. Patiesību sakot, viņa pat nezināja, ko darītu tādā situācijā. Iekšēji meitene nepieļāva attei­kuma iespēju un negribēja pat domāt par atraidījumu.

“Vai jums ir zināms, ka es ar to vairs nenodarbojos?” Antons Bergs klusi jautāja, pievērsis Evai caururbjošu skatienu.

Eva pamāja.

“Es jūs ļoti ilgi meklēju. Man izdevās noskaidrot, ka jūs esat likvidējis savu praksi un pametis profesora vietu. Neviens nezināja, kur jūs meklēt. Ar milzīgām grū­tībām es noskaidroju, ka šajā pansionātā ārstējas kāds jūsu radinieks, kuru bieži apmeklējat. Tāpēc es pieteicos šeit strādāt. Lūdzu, nedomājiet, ka es ļaunprātīgi izman­toju mūsu pazīšanos tiešām, tā nav. Es ļoti priecājos par mūsu sarunām, laiku, kuru pavadījām kopā… Lūdzu, ticiet man. Es būtu gribējusi runāt ar jums uzreiz, bet nezināju, kā lai sāk. Es baidījos, ka jūs man atteiksiet, ka negribēsiet palīdzēt, negribēsiet mani mācīt. Es jo­projām baidos. Saprotiet, jūs esat mana vienīgā cerība.” Berga kungs klusēdams pielēja glāzēs vīnu. Tad, pa­sniedzis Evai dzērienu, ērtāk iekārtojās krēslā un, pie­miedzis acis, ierunājās.

“Eva, ja vēlaties manu ieteikumu, te tas ir: pārtrau­ciet to visu. Ātri un uz visiem laikiem. Metiet tam mieru. Jūs esat jauna, gudra un inteliģenta sieviete, jūsu zinā­šanas noderēs parastā psihoterapijā, jūs varat strādāt ar smilšu terapiju vai atvērt konsultatīvo praksi. Ticiet man uz vārda jums nevajag krāmēties ar šīm lietām. To nevienam nevajag. Un nekontaktējieties vairs ar File­monu. Nekad.”

“Profesor, jūs nesaprotat, tas ir manas dzīves mērķis!” Eva viņu pārtrauca.

Antons Bergs pašūpoja galvu un pieliecās viņai tuvāk. “Eva, es par šo visu nojautu. Kad jūs telefonsarunā pie­minējāt Filemona vārdu, es sapratu, ka jūs esat tāda pati kā es… vienīgi bez manas pieredzes. Bez manām nelai­mēm. Es jūs lūdzu aizmirstiet visu. Nebojājiet sev dzīvi.” “Es nevaru to aizmirst, es to nemaz negribu. Jā, jums taisnība, man nav jūsu pieredzes, un tieši tāpēc es esmu šeit. Es lūdzu jūs dalīties savā pieredzē. Es to gribu izpel­nīties. Izlūgties. Kaut kādā veidā nopirkt, ja tas ir nepie­ciešams. Jūs varat man palīdzēt. Es gribu iet tālāk, prast strādāt ar savām zināšanām un attīstīt regresijas tera­piju līdz nevainojamai pilnībai.”

Bergs noklepojās un, nolicis uz galda vīna glāzi, viegli pabungāja pa galdu ar pirkstu galiem, un veltīja Evai skumju smaidu.