Zilie jūras vērši

“Histēriski kliedzot, Lote turpināja aprakstīt notie­košo. Es visu atceros vārds vārdā, es tik bieži dzirdu sev ausīs viņas satraukto balsi. “Meitene mani ieraudzīja un sāka kliegt: “Dāvid! Dāvid! Mammu! Tas cilvēks kaut ko izdarīja Dāvidam!” Bet es eju uz priekšu pāri pagalmam. Es izvelku pistoli un šauju. Meitene nokrīt. Viņas brālis piecgadnieks sastindzis stāv un skatās uz mani. Un tad pa durvīm izskrien sieviete un kliedz: “Dāvid! Rebeka!” Un viņa kliedz, kliedz.” Un ari Lote kliedza. Tad viņa tur­pināja: “Mazais zēns pēkšņi ir pieskrējis man klāt un, sagrābis aiz rokas, cenšas man iespert. Es viņu purinu nost. Man ap roku ir sarkans apsējs. Ak Dievs… Uz apsēja ir kāškrusts. Es nometu puiku zemē un spārdu ar zāba­kiem. Un sieviete tik kliedz: “Nātān! Nē! Lieciet viņu mierā! Nātān, dēliņ!” Un tad es Loti pazaudēju. Viņa sāka kliegt. Nereaģējot uz maniem vārdiem, pieskārieniem un centieniem izvest viņu no transa. Viņa kliedza necilvē­cīgi, mežonīgi, ilgi un skaļi, līdz viņai aizsmaka balss. Tad kliedziens pārauga ķērcienā, vaidā, briesmīgā skaņā. Un arī tā izsīka pēc stundas, divām vai trim… Un viss. Tas notika pirms piecpadsmit gadiem. Mana neveiksmīgā eksperimenta ietvaros, kad klausījos nevis sievieti, kuru mīlu, bet Filemonu. Lote vairs neatgriezās.”

Antons Bergs apklusa un sēdēja, lūkodamies vienā punktā.

“Bet kas notika? Kas tas īsti ir?” Eva noplātīja rokas, meklējot piemērotus vārdus un cenšoties tikt galā ar dzirdēto.

“Es domāju viņa nebija gaidījusi, ka cerētās idilles vietā nāksies konfrontēties ar sevi kā nacistu karavīru, kurš slaktē ebrejus. Jā, pēc tam es noskaidroju, ka tajā mājā tiešām līdz trīsdesmito gadu vidum dzīvoja kāda ebreju ārsta ģimene virs, sieva, trīs bērni. Tad ebreju ģimeni no nama “iztīrīja” un tur ievācās vācu virsnieks, kurš pēc dažiem gadiem turpat dārza ābelē pakārās. Lote šī maigā, jūtīgā, mīļā un trauslā sieviete iepriek­šējā dzīvē bija ne tikai apgriezusi sprandu divgadniekam, bet vēsā mierā noslepkavojusi veselu ģimeni, piecus nevainīgus cilvēkus. Un savā tagadējā dzīvē viņa nolūko­jās uz kādreizējo sevi, un redzētā šausmas viņu salauza. Savas dvēseles netīrumu apzināšanās bija par smagu. Piecpadsmit gadu laikā es krustu šķērsu esmu apdomā­jis šo notikumu. Droši vien dvēseles līmenī viņa tik ļoti nožēloja izdarīto, ka šis atmiņas par neskartu laimi, par vēl neizpostīto paradīzi pavadīja viņu ari šajā dzīvē. Un viņas vēlme pēc ģimenes un bērniem varbūt tas bija izpirkums, alkas dāvāt dzīvību, radīt un pasargāt, nevis iznīcināt? Kas to lai zina. Bet viņas psihe neizturēja. Un viņa palika tur tajā mirklī. Jūs taču zināt, ka viņa jo­projām kliedz.”

Eva māja ar galvu. Viņa nesaprata, ko lai saka un ko vispār var teikt pēc visa dzirdētā.

“Pēc notikušā es vēlreiz pēdējo reizi tikos ar savu skolasbiedru, kurš jau bija katoļu priesteris. Es viņam izstāstīju par notikušo. Un līdz pat šodienai uzticīgi sekoju viņa ieteikumam es meklēju Dievu, jo gari mani pievīla un izpostīja. Es alku kļūt par kaut ko īpašu, bet tagad ilgo­jos miera un pazemīgas vienkāršības. Es lūdzos un pielū­dzu Dievu, lai man nebūtu jādzird Filemona balss, kura no manis neatkāpjas. Tāpēc es jūs lūdzu aizmirstiet to visu un sāciet dzīvot un ne jau pagātnē. Bet tagad,” Bergs piecēlās un no augšas palūkojās uz Evu, “takso­metrs jūs gaida pie vārtiem. Jūs mani atvainosiet, es tagad atvadīšos no jums. Lūdzu, apdomājiet, ko teicu, un neatkārtojiet manus grēkus. Un netraucējiet mani vairs.” Tad, mirkli klusējis, viņš piebilda:

“Es vēlu jums… nē, nevis veiksmi, bet sirdsmieru. Veiksme var būt dēmonu dāvana. Bet sirdsmiers tas ir sargājams svētums.”

Eva piecēlās un atvadījusies paklausīgi devās uz durvīm.

Braukdama mājās taksometrā, Eva stingi lūkojās laukā pa logu. Kaut kas viņas sirdī sēroja par lielo izde­vību, kura tā arī netika īstenota. Viņa juta skumjas par Loti, par Antonu Bergu un cilvēkiem no pagātnes. Viņai bija žēl, ka Bergs sevi ir izniekojis, ļaudams sērām sevi sagraut un apturēt. Viņa gan juta līdzi profesoram, gan mazliet nicināja viņa gļēvumu, bet jaunās sievietes prāta aukstie zobrati mehāniski skaitļoja nākotnes iespējas. Vai viņa spētu nepieļaut Berga kļūdas? Vai, būdama pavadone, viņa spētu sevi apliecināt kā labāko un talan­tīgāko? Vai ari Bergam bija taisnība un tā ir vienīgi god­kāres spēle ar nesamaksājamām likmēm?

Jaunais vīrietis, kurš vadīja taksometru, atpakaļskata spogulī krietnu bridi bija vērojis domīgo pasažieri. Viņa bija skaista, mazliet skumja un kaut kādā ziņā raganīgi neatvairāma. Viņas klātbūtne piepildīja mašīnas salona mazo telpu, padarot to elektriski uzlādētu, smagi jutek­lisku un kārdinājumu pilnu. Vest tādu sievieti un nemē­ģināt iepazīties šķita gandrīz vai grēcīgi.

Taksometra vadītājs noklepojās un sadūšojās uzsākt sarunu, uz labu laimi izvēlēdamies pirmo sarunas tēmu, kas nez no kurienes bija iešāvusies viņam prātā:

“Jūs ticat iepriekšējām dzīvēm?”

Eva atrāva skatienu no loga un, ilgi lūkojusies acīs vīrieša atspulgam, atplauka koķetas kaķenes smaidā.