Zilie jūras vērši

Kur palika cilvēki? Nezinu. Neiespējami kaut ko no­skaidrot tāpat vien. Nevar ieslēgt datoru, atvērt interneta pārlūku un googlei pajautāt kas, pie velna, notiek? Kādu brīdi ļaudis manīju tur lejā, reizēm saskrējos ar kādu savās pirmajās marodiera naktīs, bet pēc dažām nedēļām bija redzams tikai retais, tad arvien mazāk un mazāk. Primārais droši vien bija apkures jautājums. Sabiedrisko ēku pilnajā centrā, kad karstais ūdens pa caurulēm vairs necirkulēja, nebija iespējas kurināt krāsnis vai kamīnus. Cik gan ilgi var sildīties pie degošām atkritumu urnām? Ļaudis aizgāja. Man par laimi, tajā liktenīgajā nakti trijos un vienpadsmit minūtēs šai apkaimē bija pietiekami maz ļaužu, lai vēlāk tie nespētu apgrūtināt manu eksistenci ar savām tiesībām uz resursiem. Pāris nakšu salis uz jumta pie ugunskura, es no ventilācijas sistēmas gaba­liem studijā uzkonstruēju kamīnu, un tas mani izglāba.

Kad es dauzīju stikla durvis un zāģēju restes, lai iekļūtu veikalos, neviens mani netraucēja. Signalizācija nedarbojās, apsardzes pultīs neiedegās sarkanas brīdi­nājuma diodes, un jebkādas automašīnas nevarēja iedar­bināt, visa elektronika bija čuššš nobeigusies. Viens nepatīkams incidents ar kādu bārdainu tēvaini gan gadī­jās. Kad biju iznesis no veikala kārtējo krājumu kaudzi un devos atpakaļ, man pretī slāja kāds vīrs. Cilvēku tik tuvu nebiju redzējis pietiekami sen un gribēju uzsaukt sveicienu, bet nepaspēju. Vīrs, mani ieraudzījis, iegaudo­jās, pacēla cirvi un, to vicinādams, metās virsū. Viņam nepaveicās. Asinīm burzguļojot no brūces, vīrs ar arbaleta bultu kaklā gārgdams mira vismaz divas minūtes. Biju apjucis, šokēts, nokaunējies un nelaimīgs. Tai vakarā piedzēros. Šis bija mans pirmais; nācās saprast to, ka kas tāds, iespējams, atgadīsies vēl un vēl. Pasaule bija mainī­jusies, elektrības pazušana ieviesa jaunus likumus, kuri ļoti atšķīrās no vecajiem. Par laimi, šis pirmais palika pir­mais uz ilgu laiku. Es tā arī nesapratu, kas viņam bija par problēmām, vai es personīgi nepatiku vai viņam nepa­tika neviens, vai arī tā trakumsērga, ar ko slimoja baru suņi, bija kāds jauns vīruss, kurš ķēra cilvēkus, nevis tos nonāvējot, bet gan padarot trakus.

Pāris mēnešu pēc elektrības aiziešanas atnāca pava­saris, sniegs kusa negribīgi ilgi. Vērdamies pelēcīga­jās debesīs un mēģinādams atminēties citus pavasa­rus, es sapratu, ka arī laiks ir mainījies. No milzīgajiem ugunsgrēkiem, kas liesmoja mēnešiem ilgi, gaisā pacēlu­šies dūmi, kvēpi un pelni aizsedza sauli, kura tikai pare­tam spēja izlauzties caur šiem šķēršļiem. Par kodolziemu to īsti nevarētu saukt, bet par kaut ko līdzīgu gan gaiss bija tik piesārņots, ka ikdienā nācās nēsāt respiratoru, aizsargbrilles un domāt par došanos ceļā, pirms sākas nākamā ziema. Patiesībā es pats līdz tam neaizdomātos, ja nesatiktu kādu cilvēku, kurš šoreiz man virsū ar ieročiem nemetās un bija priecīgs par iespēju paviesoties manā pārbūvētajā studijā. Tas bija kāds koledžas dabaszinātņu skolotājs no ziemeļiem ideāli, labi, ka ne baņķieris vai PR speciālists, šis vīrs man izskaidroja daudz par norisēm visapkārt, par to, kas noticis, un par to, kas gai­dāms.

Ugunsgrēki bija briesmīgi. Cerēdams, ka liesmas neat­nāks līdz centram, es tos vēroju caurām naktīm, līdz apnika. Līča otrā pusē esošā naftas pārstrādes rūpnīca un osta dega ilgi, dienu no dienas dunēja cisternu sprā­dzieni, un pret debesīm vijās dūmu mutuļi, aizsegdami visu pamali. Naktīs liesmu radītā gaisma bija tik spilgta, ka pat no tāda attāluma varēju lasīt no netālās biblio­tēkas paņemtās grāmatas. Arī mūziku es sev sagādāju. Kādā antikvariātā atradu veco laiku patafonu ar grieža­mo kloķi un milzīgu tauri, čupiņu ar platēm un, atstie­pis to visu uz savu jumta mitekli, varēju baudīt mūziku. Diemžēl tur nebija nekas pārāk svaigs vai vienkārši nenovecojis, bet šajos apstākļos tieši klasika bija lielākā vērtība.

To, ka jādodas uz dienvidiem, es laikam sapratu tajā rītā, kad ieraudzīju spainī sasalušu ūdeni. Tas nebūtu brī­nums, ja pasaulē ap mani skaitītos novembris vai oktobra beigas, bet nē, nebija ne viens, ne otrs. Pēc maniem aprē­ķiniem, bija augusts, pats karstākais laiks. Dabaszinātņu skolotājam bija taisnība, un šis fakts mani vedināja ticēt arī visam pārējam, ko viņš stāstīja.

Klimats ir mainījies, un kļūs tikai aukstāks, janvārī temperatūra noslīdēs līdz mīnus sešdesmit grādiem, un to izturēt būs ļoti grūti. Polārpētnieki gan iztur arī tādus apstākļus, bet viņiem ir elektrība, tālo ziemeļu iezemieši izdzīvo bez elektrības, bet viņiem ir bagāta dzīves pie­redze. Ja šeit būs tādi mīnusi, tad kādi tie būs ziemeļos? Ziemeļu iedzimtajiem nāksies vien emigrēt uz dienvi­diem, ja vien viņi jau nav paspējuši apmirt.