Zilie jūras vērši

Esat dzirdējuši par hadronu kolaideru? Neesat? Arī labi, lai gan vajadzētu no tā arī cēlās visas ziepes. Had­ronu kolaiders ir tāda milzīga pazemes būve uz robežas starp Šveici un Franciju, daudzu kilometru diametra aplis, kurā stiepjas caurules. To verķi sauc arī par daļiņu paātrinātāju. Tā nu šie tur paātrina daļiņas, līdz rada antimatēriju tādējādi tik gudri prāti, kādi vispār nav iespē­jami, pēta Visuma izcelšanos, Lielo Sprādzienu. Tā nu viņi dabūja vienu pamatīgu sprādzienu. Antimatērija ir gauži nestabila padarīšana, kas, saskaroties ar matēriju, rada tādu blīkšķi, ka visas Otrā pasaules kara sprāgstvie­las, pieķerot klāt dažus kodolizmēģinājumus un desmit Hirosimas, tāds bērna pirdiens vien ir. To man pastāstīja skolotājs. Viņš intemeta tiešraidē bija sekojis līdzi kārtē­jam izmēģinājumam apokaliptiskajā caurulē, un kaut kas tur bija nogājis greizi. Tika iegūts pārmērīgs antivielas daudzums, kuru nostabilizēt nebija gudrišu spēkos. Pēc skolotāja aprēķiniem, tur, kur jābūt Šveicei un Alpiem, tagad ir Atlantijas okeāns, tālāk ir putrā samaltas zemes zona, un varbūt tikai dienvidos aiz Sahāras un zieme­ļos ap polāro loku varētu sastapt kādu dzīvo. Iespējams, cunami ir atnācis līdz Amerikai, varbūt Ņujorka ir noska­lota, bet bez elektrības tā tāpat nebūtu lietojama. Mums rietumkrastā gan viss mierīgi nekādu vērā ņemamu viļ­ņošanos, nemaz nerunājot par cunami, nemanīju. Toties ķīmijas rūpnīcas, gan jau kāda atomelektrostacija, naftas glabātavas un daudz kas cits aizgāja gaisā tā, ka saule ilgi nespēs izlauzties caur piesārņojumu, un, kā skolotājs teica, no milzīgā sprādziena Eiropā varētu arī nobīdīties Zemes ass. Jātiek uz dienvidiem, ja vien tie vēl ir dien­vidi kompass trako. Antimatērijas anihilācijas radītais elektromagnētiskais impulss apskrēja visu zemeslodi, un lielākoties nekur nekas vairs nebija tā kā agrāk, izņemot vietas, kur elektrības nebija arī pirms tam, bet gan pie­sārņojums nonāks arī tur.

* * *

Mašīnu mēs ar Totiņu, kuru tobrīd vēl nesaucu par Totiņu, atradām. Motormuzejā, ko ņemt, bija daudz,

bet nekas no ekspozīcijas neatbilda situācijas nežēlīga­jām prasībām. Man vislabāk patika Ford T, bet šis auto nosprāgtu pie pirmajām grūtībām. Totiņš izvēlējās kādu no piecdesmito gadu kulta vāģiem ar mīkstajiem, plaša­jiem sēdekļiem, bet ne jau ar tādu limuzīnu varētu doties ceļā. Izstaigājuši muzeja zāles, mēs iegriezāmies darb­nīcās, un tur arī uzgāju īsto transportlīdzekli trisasu Dodge Powerwagon, kuru muzeja mehāniķi pa brīviem brīžiem bija pārbūvējuši, šķiet, cīņām mašīnu dauzīša­nas ringā vai dalībai postapokaliptiskā kino. Kino bija kļuvis par realitāti, un postapokalipse par ikdienu. Dodža priekšā bija milzīga ķīļveida lāpsta, šasija paaug­stināta, un uzliktas armijas smagā auto pildītās riepas, arī dzinējs bija nomainīts pret jaudīgāku.

* * *

Šķaidot visu, kas traucēja pārvietoties, ar savu jauno braucamo atgriezos centrā, lai no studijas savāktu tur palikušos krājumus. Antikvariātā, kurš savulaik man dāvāja patafonu, sameklēju ar roku griežamu ūdens sūkni, mājsaimniecības preču veikalā paņēmu šļūtenes, lai no degvielas uzpildes staciju tvertnēm izsūknētu ben­zīnu. Beidzot kopā ar Totiņu bijām gatavi ceļam.

Apstājoties pilsētas nomalē, viadukta augstākajā pun­ktā es uzkāpu uz mašīnas jumta un paņēmu suni rokās. Skatījāmies atpakaļ uz pilsētu, kuras centra debesskrāpji, mūsu līdzšinējās mājas, bija knapi samanāmi aiz netīrā gaisa vāliem, tad paskatījāmies uz priekšu, kur gulēja privātmāju rajons, pagrieziens uz starpštatu šoseju, meži un kalni, tālumā tinoties dūmakā. Pazīstama zeme, kura tagad būs brīnumu visticamāk, nepatīkamu brī­numu pilna.

Pēkšņi biju nobijies iztrūcies kā maza iebiedēta mei­tene, kurai blakus apstājas svešs auto. Šajā mirkli, šīs sajūtas iespaidā es nolēmu nosaukt kranci par Totiņu. Es biju Doroteja, kura tūlīt ienirs Oza zemes pārsteigumu pilnajos ceļu līkločos. Labi, ka Doroteja, nevis Billija Džina. Tomēr arī vārdu Doroteja kā savu es nepieņēmu. Mans suns lai ir Totiņš, bet es būšu Džons Do.

Ieva Melgalve. Jēzus ķirzaka

Pliķis

(C rp

I u nevari atgriezties nezināšanā,” ķirzaka saka. Tā skatās uz mani, nemirkšķinot ne aci, un es saku, es zinu, es zinu, es pat to nevaru at-zināt, tā ka vari nemaz nestāstīt.

Bazilisks, reizēm saukts par Jēzus ķirzaku, basiliscus basiliscus vai varbūt basiliscus vittatus Vikipēdija tā arī līdz galam neizskaidroja -, lumpačo pa silto ūdens virsmu manā paģiru vannā. Es iegrimstu, cik dziļi vien varu. Ķirzaka nemierīgi soļo riņķiem vien, laiku pa laikam uzmezdama man kaulainu aci. Man kļūst nelabi jau no skatīšanās vien uz šo koncentrēšanos, uz šo trīsfažu soli: pliķis, trieciens, atgūšanās, pliķis, trieciens, atgūšanās.

“Izbeidz,” es saku. “Es saprotu, skaidrs? Vienkārši nolien kaut kur nē, ne jau man uz sejas, fū ej tajā stūrī negribi? Nu labi, tad nāc uz plaukstas. Un tagad nespirinies, bet es centīšos uz tevi neskatīties.”

“Tu nevari mani aizredzēt prom,” ķirzaka saka, un man ir apnicis mēģināt pierādīt pretējo.