Zilie jūras vērši

Es spēlējos ar granātābolu, ar sārtajām lāsēm, ar bal­tajiem nerviem to vidiņā. Es pārplēšu plāno, sarkano ādiņu un iepilinu sulu Dženas sārtajā mutē, tad iespiežu tajā visu sēkliņu. Viņa sakošļā un norij. “Laba meitene,” es saku un noskūpstu viņu. Otra sēkliņa ir man uz mēles. Viņa cenšas to atvirzīt, bet es iespiežu sēkliņu viņai mutē, rūgtā sula sajaucas ar siekalām.

“Tu esi jukusi,” viņa aizelsusies saka.

“Man ir paģiras,” es atbildu. “Mans ķermenis domā, ka nupat beigas klāt, un tagad cīnās par katru iespēju vēl dzīvot.”

“Es arī tā gribētu. Cīnīties.”

“Un es gribu, lai tu cīnies.”

“Bet man nav paģiru.”

“Tas nekas,” es saku un atdodu viņai trešo sēkliņu. Viņa ēd to no manas plaukstas. Kā jēriņš.

Mēs izejam ārā. Ir vakars, es gribu viņai parādīt pil­sētu, tās gaismas un tiltus. Un atspulgus upē. Bet viņa velk mani uz tumšām vārtrūmēm, pamestām mājām un līkām ieliņām, it kā viņu turp sauktu kāds magnētisks spēks.

“Es negribu, lai tu tur ej,” es saku, un viņa atbild: “Šeit es satiku tevi. Šeit es tevī iemīlējos. Tu esi tumsa.”

Es gribu būt tev gaisma, es gribu būt saule un mirdzums, es domāju, bet neuzdrīkstos teikt; lai viņa mani mīl, un es būšu tas, ko viņa mīl, ne tas, ko viņai vajag.

“Tumsā atveras pasaules durvis, un mēs varam iziet tām cauri,” Džena saka.

“Un man šķita, ka tās ir narkotikas.”

Džena iesmejas. “Nē taču. Tikai tumsa. Dziļa kā ūdens, silta kā āda.” Un viņa pasper vēl soli tālāk naktī.

Es metos viņai pakaļ, satveru viņas roku. “Tad kāpēc tu ej uz tumsu? Vai tad tu gribi nonākt atpakaļ pasaulē, no kuras atnāci?”

Džena skatās sāņus, mati aizsedz viņas profilu. “Nē taču,” viņa saka.

“Jo tur tevi neviens nemīl.”

“Bet protams.”

Un viņa klusēdama dodas tālāk, un es klusēdama sekoju lejup pa ielām, pāri dubļainiem bruģakmeņiem, pie vecās upes gultnes, kur zeme ir tumša un mitra, kur ūdens ir pamests un sājš, tur viņa apsēžas uz sēru vītola stumbra, pārliekusies pāri klusajam ūdenim sasalušā mēness gaismā.

Viņa noslidina kurpes no pēdām. Es skatos, kā viena kurpīte zeltaina laiviņa noslīd pa dubļaino krastu līdz pat ūdensmalai.

“Ak vai.” Un viņa smejas.

“Gaidi turpat, es pacelšu.” Es iztēlojos, kā uzvilktu kurpīti viņas smalkajā pēdiņā. Kā tas nākas, ka Džena nemaz nav iesauļojusies, lai arī ir taču vasaras beigas?

Jo viņa nāk no tumsas.

Viņa smejas un atbalstās uz rokām, gatavojoties lēcie­nam.

Zālē ir ķirzaka.

“Nelec,” es saku klusi kā sapni, kad tu kliedz un kliedz, un nespēj izdot ne skaņas, līdz beidzot pamosties ar smilkstu.

Viņa lec.

Un tad viņa klusi iesaucas un paceļ pēdu slaidu un kailu pēdu -, viņa skatās uz to, uz sīku asins lāsīti. “Kāds te nometis adatu,” viņa saka.

Ķirzaka paķer viņas dzīvību un skrien, skrien projām pa ūdens virsmu, pliķis, trieciens, pliķis, trieciens, zem tilta un prom. Es satveru Dženu, nekas nav noticis, es saku, no tā nemirst, un, pat ja mirst, tad ne jau uzreiz, Džena, tev man jātic.

“Bet mans ķermenis domā, ka mirst,” Džena saka un apliek rokas man ap kaklu.

Viņa nemirst.

Viņa uzmirdz un izgaist.

Un tas ari viss, ārā no asinsrites, prom no šīs pasau­les, projām un nav.

Vismaz tā jau tu gribētu, Jēzus ķirzaka, tā jau tu gribētu, es domāju. Tā jau tu gribētu likt man domāt.

Atgūšanās

Kad es nākamreiz izeju ārā no mājas, jau ir atnācis rudens. Visu klāj pelēka vienlaidu migla, cauri kurai cēr­tas lapu luksofors: stāvi. Gaidi. Gaidi. Stāvi. Upē sabiru­šas dzeltenas asins lāses. Ķirzaka ir prom, un nekādas vielas to neatsauks. Man ir jautājumi, man ir prasibas, bet ko gan tas dod? Es klaiņoju pa ielām. Mani mati aug gari un kupli, un es pēkšņi sāku izskatīties pēc sievietes: vairs nekādu pārpratumu, nekādu neskaidrību. Nekādu pārsteigumu.

Migla sabiezē un pārvēršas sniegā. Kāds mani tur, lai es neizraudu sirdi no krūtīm ārā. Bet manas krūtis ir akmens, un aiz akmens ir caurums, un tur nav nekā, tikai klusums un tumsa. Visur, kur es dodos, man seko putenis, pērnā zāle kraukšķ un salūst man zem pēdām, un cilvēki pakāpjas malā, viņi negrib redzēt šo sievieti, kuras pirkstu galos ir sarma.

Viss velti, viss velti. Es elpoju visu cauru janvāri un aizturu elpu uz februāri, un martā es slepus leju zemē siltu ūdeni, lai izkūst sasalusī augsne, lai ātrāk atmostas sniegpulksteņi un anemones. Vēl ilgi pirms ledus iešanas uz mana galda jau stāv izslējusies hiacinte, tās smagā, sātīgā smarža man seko visur, lai kur es ietu.

Kad kļūst par grūtu, es dzeru tēju ar medu un mēģinu cept olas, bet garša nav tā pati: kaut kā vienmēr pie­trūkst.

Tad beidzot atnāk pavasaris, un katru dienu es taustu zemi vai tā ir sasilusi? Vai vārti ir atvērušies?

Un tad viņa nāk. Es rokos melnajā zemē zem pērna­jām lapām. 1ās smaržo pēc dzīvības, pēc sīkiem baltiem kukaiņiem, kas steidzas prom no gaismas. Dziļi tumšajā zemē es sataustu Dženas pirkstus zilganus, aukstus -, un tad es rokos dziļāk, lai sasniegtu plaukstas, lai izvilktu viņu no pazemes.

Viņa mirkšķina saulē, viņa izspļauj zemi no mutes un skatās uz mani, mati un skropstas pilni mālainas zemes.

“Man šķita, ka tas nav iespējams,” Džena saka. Viņas balss ir sausa, iestrēgusi.