Zilie jūras vērši

Mācītāju istabas palodzi, uz kuras Elizabete bija apsēdusies un pavadījusi vairākas baiļpilnas stundas, viņa atstāja dziļā naktī, kad bija pilnīgi droša, ka nedz telpā, nedz arī baznīcā neviena vairs nav. Viņai gandrīz bija izdevies kādu nobiedēt. Un tas būtu slikti, pavisam slikti… Lai tas vairs neatkārtotos un lai sevi sodītu, ka ļāvusies mirkļa iegribai, turklāt tādai, kas raksturīga tikai dzīvajiem, ne mirušajiem, Elizabete skumju sirdi Torņakalnu atstāja…

Lūsija Nīdvāla. Smiekli

Šonakt atkal vētras auri neļāva aizmigt. Koku zari sitās aizaugušajos logos, vīnogulāju stīgas grabinājās gar rūtīm, līda cauri mūru spraugām, sniedzās iekšā manos aukstajos palagos, sapina, ķērās ap kaklu, saviem auksta­jiem nagiem saspieda, apvija ciešāk, un es pielēcu kājās, saucot pēc palīga un cīnoties pēc elpas. Visapkārt bija tumšs, vētras trakošana nerimās, tāpat nemitējās zaru graboņa, tiem dauzot pa logiem. Draudīgi krakšķēja jumts. Nekādu kustīgo žagaru pinekļu ap kaklu un rokām, nekādu rēgu istabas stūros. Un arī nekādas palī­dzības. Neviens nesteidzās šurp, tikai aukstums lodāja caur logu šķirbām, kas laika gaitā drupa aizvien platā­kas, cauri apdilušajām segām un maniem izvārgušajiem kauliem, kas bija pasākuši smelgt pa naktīm, atgādinot par aizgājušajiem gadiem.

Vecie ļaudis zināja teikt, ka šī ziema, kas tuvojas, būšot vēl bargāka par iepriekšējo, kas bija bargāka par ziemu pirms tās, kura savukārt bija bargāka par iepriek­šējo ziemu. Vasarā labība izdega tīrumos, rudenī iekalta tik cietos dubļos kā klons. Pustukšiem vēderiem mani ļaudis pārlaida ziemas, kurās sniega vietā sijājās tikai plāns pulveris, kas nespēja apsegt pelēko zemi. Zie­māji apsala, un apsala augļu koki, bet tie, kas neapsala, nokalta vasarā.

Bada maizē vilkām dzīvību gadu no gada, un šis nebija pirmais rudens, kad pustukšais vēders un kaulu lauzējs lika murgot un saukt pēc glābiņa naktīs, kad neviens nenāca mierināt, tikai ledainais vējš, kas draudēja aiz­pūst pakalnu nost no pils pamatiem līdz pat pēdējam graudiņam. Neviens nenāca. Nedaudzie kalpotāji, kas nebija aizgājuši no rēgu pilnās pils, slēpās pagrabstāvā, kur vējam grūtāk ielauzties, kur varēja turēties tālāk no manām šausmu vai niknuma lēkmēm un droši apgalvot, ka neko neesot dzirdējuši.

Zaru rokas atkal taustījās gar logiem, neredzami troļļi dauzīja pie rūtīm, skraidelēja augšup lejup pa sienām, un es, pierāvies sēdus spilvenos, kodīju pirkstu kauli­ņus līdz asinīm un pūlējos sev iestāstīt, ka apzinos tas viss ir tikai vējš, te nav neviena briesmoņa zem manas gultas, tās dzirkstis, ko redzu, nav mirdzošas acis, tikai redzes māns no plakstu berzēšanas. Rokas pašas iekram­pējās matos.

Te nav neviena, neviena paša, kas uz mani varētu izsmējīgi skatīties, bet es to jūtu tas blenž tik aukstiem redzokļiem, un tas smejas, smejas, smejas…

No rīta vēlreiz modos ar kliedzienu, atsitot galvu pret lielās koka gultas apakšu. Neatceros, pa kuru laiku palīdu zem tās, un to, vai briesmoņi, kas nāca pa logu, būs bijuši baismāki par tiem, kas dzīvo pagultē, vai varbūt slēpos no tā, kas smejas par mani. Bet tas, kurš smējās, taču biju es pats.

Es nezināju, kāpēc palieku pilī visus šos gadus. Sākumā laikam domāju, ka bez saimnieka palikušais īpa­šums kādam jāpārvalda. Vēlāk, kad sapratu, ka ļaudis, kas nebija uzticīgi Viņai, nebija uzticīgi arī man un pieau­gošais bads un saltums viņu uzticību un labvēlību nevai­roja, mana veselība sāka strauji atstāt mani un tāpat jeb­kurš spars. Vairs ari nebija iemesla kaut kur doties.

Riebumā novērsos no grumbu izvagotās sejas un pavēlēju aizklāt spoguļus ar aizkariem un segām. Kūtri un negribīgi, tomēr rīkojums pa daļai tika izpildīts. Vis­maz biežāk lietotajās telpās, kur uzturējos regulāri, spo­guļus sedza noputējuši samta pārklāji. Kur palika mans izslavētais skaistums, kur staltā stāja, kur apbrīnošana, pie kādas biju pieradis?

Viss aizslīdējis līdzi laikam, kas šķita aizvien uzņe­mam ātrumu, kopš, sirdij sažņaudzoties, bet nocietinā­jies ticībā Vispārējam Labumam un Cilvēcei, un Pasaulei, noraidot jebkuras šaubas, upurēju to, kam mana sirds bija pieķērusies visvairāk. Pats Orākuls tā bija licis, tā izskaidrojuši mācītie vīri, un mana daļa bija rīkoties. Un es rīkojos.

Tajā dienā, kad Viņa aizgāja Elles Vārtos, putni ap­klusa, un vēl pēc trim dienām no debesīm sāka birt pelnu plēksnes. Tajā rudenī lietavu nebija, tāpat kā nebija sniega tajā ziemā un pavasara palu, tai beidzoties. Nāka­majā vasarā uguns pārvērta tuksnesī mežus, cik vien tālu uz visām pusēm sniedzās vilcienu ceļi.

Rudenī, kad apritēja vesels gads kopš Viņas aizieša­nas, pilij nobruka Rietumu tornis, sadragājot saimnie­cības ēkas jumtu un nogalinot vairākus kalpotājus. To atliekas nebija atpazīstamas, tikai tuvinieki zināja teikt, kurus no ļaudīm nevarot atrast.

Badu nesa kailās ziemas un ugunīgās vasaras, un seklās akas nespēja remdēt slāpes.