Zilie jūras vērši

Es atceros tikko redzēto sapni, kurā biju jauns un lepns un gatavs darīt visu, ko spēšu, lai pasaule atkal kļūtu sta­bila un droša. Atceros ari jautājumu, ko uzdevu pēc vilci­nāšanās un ilgākas gudrošanas, cenzdamies būt precīzs, bet ietilpināt jautājumā visu. Es jautāju, kāds iemesls ir tam, ka pasaule itin kā karājas mata galā. Būtne dūmos un ēnās man atbildēja īsi un bez teatrālas vilcināšanās. Es neatceros to vārdu, bet tāpat zinu, ko tā teica.

Zinātnieki pielāgoja izskaidrojumus un teorijas. Bet es biju tas, kurš pārcirta matu.

Dzirdu sēcošus smieklus, bet tas nav Orākuls, kurš izbauda savu joku. Tas, kurš smejas līdz elpas trūkumam, esmu es pats.

Putns iztrūcināts sasit spārnus, tad izstaipās, nolaižas man blakus un turpina vērot.

Arnis Buka. Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi

Kalna bagātie un varenie dzīvoja ārpusei tuvajās alās ar terasēm, no kurām pavērās skats uz nogāzi un koku lapotnēm tālumā. Tur droši vien nakts tagad bija pabā­lējusi dūmakaina un gaišpelēka, tur droši vien jau juta nākamā rīta un jaunas dienas modinošo smaržu. Taču šeit, pašās tālākajās apdzīvotajās alās, diena un nakts saķepa kopā nemainīgā, šur un tur stalaktītos pie alu griestiem iestiprināto blāvo, lēto gaismakmeņu radītā zilganā mijkrēslī. Šeit naktsmītnēm paredzētās sānalas no lielajām, bruģētajām staigāšanas alām neatdalīja vis klintsakmenim cieši piegulošas koka durvis, kā tas bija ierasts bagātnieku alās tuvāk kalna ārpusei. Šejienieši iztika ar piekārtiem jēlādas aizkariem, kuri arī aizvilkti nespēja kavēt daudzo cilvēku un lopu balsu atskaņas nebeidzamajā Kalna alu labirintā un liecināja vienīgi par nepiepildītu vēlmi, lai sānalas iemītnieku liek mierā.

Kad jau gandrīz biju atkal aizmidzis, no griestiem man uz viena no ragiem ar dobju pakšķi uzkrita pile. Pagriezos uz vēdera un lēni pārbraucu ar mēli pār savu plakano, gludo purnu no vienas puses uz otru, īsi patri­not gar nāsu dobuļiem. No mēles siltuma purns atmaiga un kļuva jutīgāks, skaņām no tuvējām sānalām klāt nāca arī smaržas. No blakusalas vecā vīra sēkšanas un pat miegā nepārejošā klepus uzvēdīja asa nelabas elpas un bezcerības smaka. Mazliet tālāk kalējs iedzēra malku no blašķes, tad sāka kaut ko asināt, viegli nosmaržoja pēc rūsas, sviedriem un stiprvīna. Taču pāri visam stiepās nebeidzamā pilienu pakšķēšana un Kalna dziļuma smag­nējā gaisa miklums. Šīs bija nelāgas smaržas, man nepa­tika dzīvot tik dziļi Kalnā. Es labāk būtu gribējis gulēt kādā no plašajām terasēm, kas piederēja Kalna valdnie­cei, Mātei manai. Taču viņa man neļāva, es neiederoties tur. Es būšot necieņa pret citiem Kalna varenajiem.

Tuvojās maltītes laiks. Es atcerējos, kā bija būt izsal­kušam. Patiešām izsalkušam. Kad pēc Brīnuma viņi mani iesvieda bedrē un smējās. Viņi domāja, ka es noteikti miršu, jo citi pirms manis bija miruši. Kamēr Māte mana atpūtās pēc Brīnuma, viņi rādīja uz mani ar pirkstiem un bakstīja mani ar netīrām nūjām. Viņi neļāva man ēst tik ilgi, līdz es sajutu izsalkumu kā melnu, niknu, reibinošu un kņudošu kamolu pakrūtē, kas lika man bedres kaktā smilkstēt un sarauties čokurā. Tad es vēl biju vājš. Kā es baidījos no viņiem. Kā es tad nesapratu, ka viņi mani ienīda. No citādā vienmēr vai nu baidās, vai arī to nīst.

Tagad es nebiju izsalcis, vismaz ne patiešām. Vēl vai­rāk, es biju ielāgojis Mātes manas mācīto. Ēst vienatnē ir slikts ieradums, tā viņa teica. Cilvēki neēd vienatnē. Ja es gribu dzīvot kopā ar cilvēkiem, ēst vienatnē nedrīkst. Es gaidīju aicinājumu.

Manas sānalas aizkars sakustējās. Spraugā iespīdēja mazums zilganās gaismas no tuvākā staigājamās alas gaismakmens, un starp aizkaru un raupjo alas sienu iespraucās gadus desmit veca zēna galva. Lai gan man tik un tā par šauru, mana sānala bija viena no lielākajām tik dziļi Kalna iekšienē. Ieejas aizkars bija no vairākām kopā sastiķētām savvaļas vērša ādām, plats un smags. Bērns tikai ar grūtībām to pabīdīja malā tiktāl, lai tiktu iekšā pats un arī ievilktu līdzi ar biezu drānu nosegtu būri. Tad aizkars atkal piespiedās pie sienas, un visap­kārt atgriezās gandrīz pilnīga tumsa. Manām acīm tas netraucēja. Taču arī Kalnā augušie cilvēku bērni nebaidī­jās no tumsas. Puika mēģināja mani saskatīt.

-     Ērms? Tu esi šeit?

Viņš paspēra pāris sīku, uzmanīgu solīšu tuvāk manai guļasvietai.

-     Ērm Nīmus?

-     Tas es esmu. Ērms Nīmuss.

Kopš Brīnuma visi vārdi no manas mutes nāca ārā pie­smakuši, tikpat saplacināti kā mans purns. Es ātri pie­cēlos, satvēru aiz vidukļa bērnu un pacēlu viņu gaisā ar vienu roku. Lai viņa vairs nebūtu, man būtu tikai jāsa­velk pirksti dūrē.

-     Ko tu gribi?

Ja mana roka pieskārās cilvēkiem, es parasti saodu viņu bailes, pēkšņas un stindzinoši aukstas. Retajās rei­zēs, kad baiļu nebija, to vietā bija izvairīga un gluma pre­tīguma pret mani smaka. Bet šis puika atšķīrās no citiem. Viņš nešķita pārbijies. Pēc pirmā pārsteiguma brīža viņš iesaucās:

-     Tu tiešām esi stiprs! Vēlreiz! Izdari tā vēlreiz!