Zilie jūras vērši

Ieraugot mani, sarunas kļuva klusākas, zaglīgākas. Jaunās sievietes apstājās pusceļā uz katlu, resnis pār­stāja griezt dārzeņus. Tikai retais iedrošinājās pacelt acis augšup un pavērties manā ērma ģīmi, bet tie, uz kuriem palūkojos es, uzreiz novērsās un izlikās aizņemti. Visap­kārt alas atbalsīs izdzisa čuksti:

-     … ērms… neskaties… pat uz sejas spalvas… tikai neskaties…

Pārdesmit soļu tālāk divi vīri notraipītos miesnieku uzsvārčos stūma cūku tuvāk kaušanas akmenim ar asins notecināšanas bedri blakus. Vepris nojauta ko nelāgu un spirinājās pretī, cik jaudas. Tikmēr trešais no kāvējiem sieviete ar ietaukotiem, zirgastē saņemtiem matiem, stū­rainu seju un tikpat platiem pleciem kā pārējiem diviem vīriem sagatavoja kaušanas rīkus apdullināšanas vāli un dunci. Kaķi būrī, sajuzdami vepra nemieru, ari sarosījās. Tāpat mans izsalkums pēkšņi kļuva teju nepa­ciešams. Sāku soļot tuvāk kāvējiem. Māte mana man mācīja, ka visās lietās esot ļoti svarīgi būt rūpīgam. Nezinu. Man rūpīgums ēdiena pagatavošanā nelikās tik svarīgs. Daudz izšķirīgāk bija pašam būt klāt, kad nokauj tavu ēdienu. Vislabāk izdarīt to pašam.

Sieva ar kaušanas rīkiem labi zināja, ko dara. Nav labi, ja upuris ir uztraucies un baiļu pārņemts tas bojā gaļu. Kad cūkas kājas bija sapītas un tā novietota uz kaušanas akmens, viņa izņēma no uzsvārča kabatas sīku stabuli un iepūta tajā. Vienlaikus ar lēnajiem stabules svilpieniem viņa sāka viegli pliķēt vepra skaustu. Cūka nomierinā­jās un uzticējās, bet kāvēja izmanīgi nomainīja stabuli pret vāli. Ātrs zvēliens pa pieri, pēc kura visa taukā lopa miesa krampjaini notirinājās, tad aprima. Nevilcinoties sieva nometa vāli, paķēra dunci un pabeidza darāmo.

Jau bridi es stāvēju kāvējai pavisam blakus, tieši aiz muguras. Tagad, kad cūkas asinis platiem, siltiem rāvie­niem sitās klints iedobumā, viņa mani pamanīja. Spēji manās nāsīs ieplūda smaržu pārmaiņa. Cauri cūkas asiņu atvadu smaržai labi sajutu cilvēku smaržu, kāda tā parasti nāca no viņiem manā tuvumā. Mazliet sviedru, mazliet paraušanās prom, nedaudz vairāk neveiklības sajūtas. Un, ja es biju pavisam blakus, tad bailes, vien­mēr bailes kā asa, auksta šalts.

Pēkšņi visi visapkārt bija kļuvuši pavisam klusi, ne­izskanēja ne vārds. Es pazinu šo klusumu, es skaidri zināju lai ko es darītu, neviens neiejauksies. Centos nelaizīt purnu, taču nevarēju atturēties. No mēles pieskā­riena purnam šķita, ka cilvēka un svaigo asiņu smaržas sajaucas un iesūcas manā mutē un ka es tās noriju kopā ar izsalkuma slienām. Duncis izslīdēja kāvējai no pirk­stiem un ar džinkstoņu ievēlās bedrē pie cūkas asinīm. Viņas acis iepletās, ātrumā viņa paskatījās uz vienu, tad uz otru pusi. Ar īsu galvas kustību viņa pamāja uz cūku.

-     Varbūt ērms ir izsalcis? Varbūt ērms grib uzcienā­ties? Lūdzu, lūdzu…

Taču es neskatījos uz beigto lopu, es skatījos uz pašu kāvēju. Es noliku būri ar kaķiem zemē un iemērcu pirk­stu galus spraugā cūkas kaklā. Neatraujot acis no cilvēka, pacēlu pirkstus pie sava puma un paberzēju. Kaķi būra iekšienē sāka skraidīt, skrāpēt drānu un šņākt. Varbūt es varētu ēst šeit? Jo šeit es nebūtu viens? Taču es šeit biju svešs. Starp cilvēkiem es vienmēr biju svešs. Šeit neviens negribēja redzēt manu maltīti, bet Dienasvidus terasē gaidīja Māte mana. Viņa vienmēr bija klāt, kad es ēdu. Viņai atšķirībā no visiem citiem patika, kā es ēdu.

Es paņēmu būri un devos tālāk.

* * *

Dienasvidus terase bija garas, visdārgāko un krāšņāko gaismakmeņu izgaismotas alas pašā galā. Taču arī dārgie gaismakmeņi šķita pablāvi, kad ala beidzās un man bija jāaizsedz acis, lai aprastu ar žilbinoši īsto saulainas bezmākoņu dienas spozmi.

Terase bija plaša, ar vienādu, gaišu granīta plākšņu izklātu grīdu. Viscaur terasē bija izlikti lielāki un mazāki grozi un podi ar augiem, kuru kuplās lapas un zarus rotāja ne tikai ziedi, bet ari tajos iepītie dārgakmeņu karekļi. Dzidras skaņas no daudzām vēja zvanu virte­nēm, darinātām no pazemes upju gliemežvāku čaulām, papildināja putnu čivināšana un divu strūklaku vienmē­rīgā čala. Tas viss smaržoja tik ļoti citādi nekā alas.

Terases vidū stāvēja bagātīgi klāts galds ar diviem krēsliem. Viens cilvēka augumam. Otrs daudz lielā­kais bija manējais. Apsēdos, noliku būri ar kaķiem sev blakus uz tīrās grīdas un noņēmu drānu. Kaķu pašu krā­sas tikpat kā nevarēja redzēt, spilgtajā dienasgaismā viņi izskatījās neuzkrītoši un pelēcīgi. Viņi pazina šo vietu un gaidoši raudzījās apkārt. Neviena neredzēja, taču smar­žas mani nekad nepievīla Māte mana bija tepat, varbūt kādā no augšējām terasēm. Viņai vienmēr patika vērot manas maltītes. Viņa pati taču man mācīja, ka nav labi ēst vienam. Es gaidīju savu maltītes biedru. Es jutos ļoti, ļoti izsalcis.

-     Hei, Nīmus! Re, mēs atkal tiekamies! Pametīsi mani vēlreiz gaisā?

Tā bija jau no rīta satiktā puikas balss. Madiduss, tā viņu sauca. Viņš joprojām smaržoja moži un draudzīgi.

-     Ko tu šeit dari? Vai es tev neteicu, lai tu nenāc man līdzi?