Zilie jūras vērši

Iesākumā tā ritēja savu ierasto gaitu. Gāja laiks. Fēlikss apzinīgi apmeklēja lekcijas, trīsreiz nedēļā pie­pelnījās naktssarga darbā un tikai retumis ļāvās mēre­nām studentu izpriecām, aprobežojoties ar tematiskiem vakariem kursabiedru vidū vai paballēšanos tuvākajā krodziņā.

Oktobra izskaņā līdz ar veļu laiku kaut kas tomēr spēja Fēliksa parastajam ritmam pārvilkt treknu svītru, un šis kaut kas, būdams gluži neizskaidrojams un biedē­jošs, dzīvokļa jauno saimnieku teju noveda garīgās ārst­niecības iestādē.

Reiz, krietni pēc pusnakts aizsēdējies pie studiju kon­spektiem, Fēlikss nodzēsa gaismu vien ap pusdiviem. Labu bridi vārtījies no sāna uz sānu, tā arī nespēdams iemigt, viņš neviļus aizdomājās par dzīvesvietu un atskārta, cik jauki, ka cilvēki un vēsture dažreiz klusē. Nu, piemēram, Fēlikss prātoja, kurš gan īrētu dzīvokli, ja skaidri zinātu, ka tur pirms vairākiem gadiem, kaut vai pirms simts, pastrādāts cietsirdīgs noziegums? Pat neceriet! Vismaz viņam, Fēliksam, būtu gana ar informā­ciju par dabiskā nāvē aizgājušu sirmgalvi zem šī jumta. Viss! Cauri! Lai cik izdevīgs būtu šis piedāvājums no finansiālā un komforta viedokļa, tas nekad netiktu pie­ņemts. Tāpat ar lietām, kuras paliek bez saimnieka, pie­ņemsim, veciem spoguļiem, tukšiem skapjiem, traukiem, galda piederumiem, gultām… Cik daudz un kādu auru tās uzsūkušas no iepriekšējiem lietotājiem? Galu galā un tas būtu aizraujošs pētījums cik daudz ļaužu savu mūžu laikā vienā guļamvietā spējuši nākt pasaulē, mirt, mīlēties, atpūsties, ciest drausmīgas sāpes, pašiem to neapjaušot?

Šādas un līdzīgas pārdomas nodarbināja Fēliksa prātu, līdz viņš, izšķīries par lēmumu telpā ielaist svaigu gaisu, piecēlās, atvēra logu un īsu mirkli ieelpoja dzestro rudens nakts dvesmu.

Piepeši kaut kas viņam lika satrūkties un pagriezt galvu rakstāmgalda virzienā. Mēbele bija aizsniedzama ar roku, tik tuvu tā atradās Fēliksam, taču tas, ko viņš nupat redzēja, spēji uzbrūkošā panikas lēkmē lika mes­ties pie elektrības slēdža.

-     To labāk nedari, rāmi brīdināja sīka auguma sakņupis, nenosakāmā apģērbā tērpies večuks ar kailu galvvidu, kurš pirmajā acumirkli atgādināja savītušu dārzeni. Gaisma ne tikai rada un veicina dzīvīgumu. Dažreiz tā spēj arī iznīcināt.

Fēlikss sastinga. Kārtīgi izberzējis acis un spēcīgi iekniebis sev sānā, viņš joprojām acu priekšā redzēja pasaku dieviņam līdzīgo sirmmati sēžam krēslā aiz raks­tāmgalda, un viņa īsās, strupās kājeles nesniedzās pat līdz grīdai. Nespēdams izdvest ne skaņas, students stā­vēja kā zemē iemiets, bet niecīgais vīrelis smējās viņam tieši acīs.

-     Nemaz nebrīnies! Zinu, ka agrāk neesam tikušies, bet man vienkārši nebija īstā noskaņojuma. Šonakt atkal uznāca vēlēšanās brīdi pasēdēt pie galda, tikai, tavu nelaimi, bez acenēm lāgā nevaru salasīt, kas rakstīts avīzē.

-     Kas tev šeit meklējams? Fēlikss beidzot jautāja, nepazīdams pats savu balsi.

-     Nekas, večuks vienaldzīgi noteica. Uzskati, ka esmu nācis tevi apraudzīt.

-    Vai galds pieder tev?

-     Tā ir.

-     Tad kādēļ tas atrodas šeit?

-     Vai tev tas traucē? vecišķā būtne gandrīz bargi ieprasījās.

Fēlikss pamazām nomierinājās. Lai gan joprojām neat­manījis, kas ir notiekošais: murgaina vīzija vai neskaidra realitāte, students atguvās no pirmītējā pārsteiguma un, juzdamies kā pilntiesīgs mājokļa saimnieks, ērtā pozā atzvēlās guļvietā.

-        Tieši otrādi, viņš teica. Galds ir antīks, man tas patīk. Šķiet savādi vienīgi tas, ka naktsmieru traucē dīvainas parādības.

Vecis aizgriezās, un, istabai slīgstot lipīgā tumsā, Fēlikss labu brīdi varēja vērot vien ciemiņa profilu, kurš pret bezrūpīgajām nakts debesīm zīmējās sevišķi rēgains.

Krietnas sekundes svešais vīriņš domīgi klusēja. Tad sakustējās un piecēlās krēslā stāvus.

-   Tādiem kā tu to nesaprast, viņš cietā balsi iesāka, gaisā izslējis rādītājpirkstu kā franču Napoleons, uzru­nājot karapulku. Šis galds manā mūžā spēlējis svarīgu lomu. Varbūt pat pašu galveno. Pie tā sēdēdams dienām un naktīm, tiku sasniedzis to, kas biju. Vai šodien mani atceras? Vai pie nama, kurā atradās mans dzīvoklis, ir izkārta piemiņas plāksne? Vai mans šaurais dzīvoklītis šis pats, kurā tu it bieži uzdzīvo ar vienaudžiem, atmi­nas aizgājušos laikus, un vai tā jaunie iemītnieki tu un tev līdzīgie spēj cienīgi glabāt tā piemiņu? Atbilde ir nē!

-              Kāda tam visam vairs nozīme? Fēlikss atjautāja.

-     Ir pagājis laiks. Ja tu cilvēcei esi atstājis ko paliekošu, tie tevi pieminēs, pateicoties darbam. Kas tu vispār esi? Rakstnieks?

Pēdējais Fēliksa izteiktais vārds pēkšņi kā raķetes liesma uzšāvās gaisā, atsitās pret baltajiem griestiem un sadalījās slksīkos gabaliņos. Sienu šķērsoja automašīnas staru kūļi, uz mirkli apžilbinot studenta acis, un, kad viņš atkal tās atvēra, istaba grima mierpilnā klusumā.