Zilie jūras vērši

Es piecēlu viņu tuvāk savam purnam un apostīju, taču nevarēju saost ko vairāk par ziņkārības un piedzīvojuma kāres možajām smaržām. Paraustīju plecus, man jau nebija žēl. Nolaidu viņu zemāk, pasviedu atkal augšā, tad vairākas reizes pārmetu no vienas rokas otrā. Visbeidzot sagriezu ar galvu uz leju, saķēru viņa kāju starp savas rokas rādītājpirkstu un īkšķi un mazliet sapurināju. Zēns aiz sajūsmas iespiedzās. Karādamies ar galvu uz leju, viņš teica:

-     Es gribētu, lai Kalna valdniecei vēl kādreiz izdotos Brīnums. Lai ar mani notiktu Brīnums. Lai arī es kļūtu par ērmu. Tikpat lielu un stipru kā tu.

Ne daudziem cilvēkiem, mani redzot, bija šāda vēlme.

-     Kā tevi sauc?

-      Madiduss. Citi mani sauc par Čulgu. Es neapvaino­jos, var arī tā.

Nolaidu puiku lejā. Viņš sataustīja tumsā būri un norāva tam pārklāto drānu:

-     Skaties! Es atnesu kaķus!

Abi būrī aizmigušie Mātes manas kaķi bija lielāki, nekā kaķi parasti mēdz būt, vairāk līdzīgi lūšiem. Abi pamo­dās. Pirmais nesteidzīgi sakustējās omulīgākais, klāts ar biezu, pūkainu spalvu. Viena no viņa ķepām bija īsāka par pārējām un kusla, taču nelikās, ka tas viņam īpaši traucētu. Kaķis laiski izstaipījās, un ar katru pastiepšanos kažoka spalva kļuva arvien spožāk un spožāk zaļa, līdz sasniedza vissulīgākās pavasara zāles lekno zaļumu, tikai vēl daudz košāku. Savukārt otrs kārnais, bezspalvainais, ar niknu rētas švīku kreisās acs vietā uzmodās uzreiz un ar šņācošu ņaudienu uzmeta kūkumu, iekvē­lojoties kā asi sarkana bumba. Abu dīvainajai gaismai saplūstot, manas sānalas sienas un griesti izgaismojās dažādos dzeltenās krāsas toņos.

Zēns pieliecās pie būra:

-     Vai viņi nav lieliski? īpaši tumsā!

Es ieraudzīju, ka puikam virs Mātes manas kalpotāju vienādā krekla apkakles no kakla līdz puspakausim stie­pās neglītas, sadzijušas apdeguma rētu krokas, kas kaķu gaismā šķita brūnganas. Skatījos uz puiku un uz kaķiem un nodomāju, ka Mātei manai patīk salauztas lietas. Es atcerējos, kā Māte mana pirms Brīnuma pirmo reizi sabužināja manus matus. Kā viņa teica, ka man nesāpēs. Ka viss būs kārtībā.

Kaķi atgādināja par izsalkumu.

-     Tad kāpēc tu atnāci, Madidus?

Puikas dzīvelīgums mazliet saplaka, viņš atcerējās, ka ir šeit, lai nodotu man aicinājumu. Ievilcis gaisu un sva­rīgi izslējies, viņš paziņoja:

-     Kalna valdniece aicina savu ērmu uz maltīti. Kalna valdnieces Dienasvidus terase šodien ir atvēlēta ērma mielastam. Kalna valdniece mīl savu ērmu.

Es pamāju. Ātri pārbraucu ar mēli pār purnu. Jā, mie­lasts.

Jau mazāk svinīgi zēns no sevis piebilda:

-     Vai es drīkstu iet kopā ar tevi?

-     Nē.

Paņēmu drānu, lai atkal aizklātu būri.

-     Dod man kaķus, es ņemšu tos līdzi!

Puika apturēja manu roku:

-     Pagaidi, ļauj man vēl brīdi uz viņiem paskatīties! Viņi ir tik koši!

Tad pēkšņi viņš uzmeta man raižpilnu skatienu.

-     Tu taču nedarīsi viņiem pāri? Vai ne?

Es skatījos uz puiku un domāju, cik dažkārt ir labi būt bērnam.

-     Nē, es teicu. Nedarīšu.

Ceļš no manas guļasvietas līdz Kalna ārpusei bija ilgs, jo vairāk tādēļ, ka metu līkumus, cenšoties izvairīties no mazākajām alām. Katra staigāšanas ala Kalnā gan bija liela diezgan, lai pat es tiktu tām cauri. Taču man nepa­tiktu, ja cilvēki redzētu mani vēl sakumpušāku vai, jo vairāk, lienot četrrāpus. Pamazām alas kļuva mazliet gai­šākas stalaktītos gaismakmeņu bija arvien vairāk, tur­klāt blakus lētajiem zilganbālajiem arvien biežāk varēja pamanīt arī spilgtākus, vienmērīgāku gaismu dodošus pienaini baltos. Alu grīdas bruģī plaisu bija mazāk, ik pa brīdim jau varēja sastapt vēršu vai zvīņaino Kalna ķir­zaku vilktus ratus ar darbarīkiem vai tirgojamiem labu­miem. Arī cilvēku kļuva arvien vairāk, pilienu pakšķu skaņas pazuda kopējā pūļa murdoņā. To savukārt pare­tam noslāpēja apdullinoša zvana skaņa ar ilgām, visu alu labirintu caursitošām atbalsīm darba cēliena sākumā vai beigās kādās no dārgakmeņu raktuvēm.

Staigāšanas ala papletās plašāka. 11s sānos no sienas izšļācās vairākas verdoša ūdens strūklas, lejā saplūstot kopā un izveidojot pāris nelielu dīķu. To malā pulciņš cilvēku gatavojās savai maltītei. Tukls vīrs sirmiem, pie­glaustiem matiem, izmeties līdz vidum kails un iesvīdis, uz līdzena akmeņa smalcināja saknes. Divas jaunākas sievietes vienādos lakatos, varbūt resnā meitas, ņēma sagrieztās ripas saujās un meta tās vēderainā vara katlā, kurš bija gandrīz līdz osām iegremdēts viskarstākajā no dīķiem un kuru tikai ar pūlēm varēja redzēt starp garaiņu mutuļiem virs dīķa. Vecene ar krunkainu seju paņēma koka karoti, iesmēla no katla garšojamo tiesu un iestrēba. Nočāpstinājusi lūpas, vecā parakājās svārkos, izvilka satūcītu ādas maišeli un piemeta no tā pāris šķipsnu virumam. Vēl daži citi, droši vien atgriezušies no darba raktuvēs, āvās nost, apslacīja rokas un seju un gatavoja ugunskura vietu gaļas cepšanai.