Zilie jūras vērši

Es iesākumā aizliedzu pieminēt Viņas vārdu, tad bai­dījos to darīt, bet tad atskārtu, ka esmu to aizmirsis. Ja tas ataustu man atmiņā, varbūt es varētu saukt, lūgt pie­došanu, atsaukt atpakaļ, pazemīgi lūgt atgriezties…

.. .Un tā es paliku pili, kuras nobrukušo torni neviens neatjaunoja, vējā dilstošajos mūros, kas smējās, smējās par mani, paši izirdami, tie nebeidza vien smieties.

Rāpus izlīdu no pagultes, sāpēs stīvs saliecies, kluburoju lejup pa apdrupušajām akmens kāpnēm, klupdams nenoturējos un nokritu uz mutes, sāpīgi atsizdams plecu pret stenderi. Pietenterēju pie galda, izkaltušu rikli izci­lāju krūzes uz galda, alkdams pēc malka veldzes. Tikai sakaltuši zirnekļa tikli, un paša zirnekļa ģindenis sabirza putekļos.

Vētra bija noklususi, vien caurvējš apskāva mani, ķir­cinot izbužināja plānos matus, izkaisīja pīšļus no manām rokām, aizpūta stūrī. Es biju aizmirsis to vārdu.

Man bija bail pajautāt kalpotājiem, vai viņi arī redz tos putnus ar ādainajiem spārniem, kas, satupuši uz jumta dzegām, sēd un skatās logos, palaikam spārnus slinki izstaipīdami…

Kad sausās krūzes nokrita uz akmens klona un sašķīda druskās, man nebija spēka pieliekties un lauskas uzlasīt. Stāvēju, pieķēries pie galda stūra, un grīļodamies klausī­jos smieklos.

Ilgie posta gadi gan aizmiglojuši manu atmiņu, tomēr cauri laika un sabrukuma miglai es redzu to seju.

Viņa atskatās, mēģina notvert manu skatienu, es novēršos, baidīdamies ļauties vājumam un pārdomāt vai varbūt juzdams kaunu. Tik skumja un tik mierīga Viņa nodur galvu un dodas uz priekšu, pavadai velkoties līdzi, Viņa iet, līdz apstājas uz akmeņa, aiz kura tumsa nogriež luktura staru kā ar nazi. Tā nav parastā alu tumsa, kas pakāpjas malā, kad aizdegta lāpa met ēnas uz sienām; šai tumsībai cauri izlauzties nevar nekas, tā tikai skatās pretī un aicina.

Viņa vilcinās sekundes daļu par ilgu. Es stiepju roku, lai, kā man šķiet, mierinoši uzliktu Viņas plecam, bet kāds tas taču nevaru būt es, man nebūtu dūšas -, kāds Viņu pagrūž no visa spēka. Viņa neiekliedzas, tikai strauji ievelk elpu un krīt uz priekšu.

Klusums. Manā rokā palicis pavadas gals, līdzeni nogriezts vai asu zobu pārrauts. Lāpu liesmas raustīgi izgaismo alas velves, ēnas vaikstās uz abām alas sienām, ķēmojas mums aiz muguras, bet itin nemaz neatstarojas tumsā tieši mums priekšā. Stāvam klusi kādu minūti vai divas, izdarītā apdullināti, tad šķidrā melnuma skatiens kļūst neizturams un es attopos skrienam uz izeju, klū­pam, grūstāmies, kādu saminam, kliedzam.

Tad tikpat pēkšņi esam ārpasaulē, gaismā, bet svaigā gaisa malks nesniedz veldzējumu, un mēs saskābušā klu­sumā velkamies lejup pa akmeņaino nogāzi, kur gaida nemīlīgā pils. Man šķiet, ka nekam nav krāsas, bet, pagriežot galvu un ieskatoties ciešāk, rīta spilgtās krāsas spoži mirdz saulē. Paies vairākas dienas, līdz tās izbalos pa īstam.

Balle tajā vakarā īsti negūst piekrišanu, tamdēļ agri dodos pie miera un redzu, kā šķidrā tumsība izplūst no Elles vārtiem, veļas pa alas grīdu, pārklājot mūsu pēdas putekļos, manis nosviesto pavadas galu, asinis no samītā vīra deguna, kāda pazaudēto cimdu. Tā izplūst no alas ieejas un lēni mutuļo lejup pa nogāzi, līdz sasniedz pili. Tā ir pirmā nakts, kad es mostos no saviem kliedzieniem, bet tā nepaliek pēdējā.

Mācītie vīri un pakalpiņi pamazām izklīda un devās projām no pils, kuras pārticība saruka dienu no dienas, līdz es paliku viens ar atlikušajiem Viņas kalpotājiem, kas vienmēr bija te mituši kā tādi kukaiņi pils sienās, īpašniekus tik tikko pieciešot.

Dienā, kad pēdējais mācītais vīrs atvadījās, saposies un cienīgs, sava svarīguma apgarots, tomēr nedaudz steidzīgs, es tam pajautāju nedroši, jo ap to laiku jau sāku nojaust, ka prāta skaidrība mani reizumis sāk pie­vilt, pajautāju, ko mums atbildēja Orākuls, kad bijām mērojuši visu tālo ceļu ar vilcieniem un kamieļiem, pie­tiekami ilgi gaidījuši un pietiekami daudz samaksājuši dārgās veltēs un zelta naudā. Ko tieši tas teica?

Mācītais vīrs sakārtoja brilles raga ietvarā, paraustīja uzvalka atlokus, pārlaida plaukstu matu eļļā mirdzoša­jiem matiem un stingri, pamācoši mani uzlūkoja.

“Kā jau kungs pats labi atceras, Orākuls uz mūsu jau­tājumu atbildēja ar vienu vienīgu vārdu. Kungs šo vārdu pieminēt ir aizliedzis.”

Mācītais vīrs paklanījās, bet manu roku nepaspieda. Paķēra mazo, apkalto čemodānu, steidzīgi ierāpās karietē un rūpīgi aizvilka aizkarus. Es paliku stāvam putekļos, karietei ar katru ceļa līkumu sarūkot aizvien mazākai.

Tā kā mans prāts ap to laiku jau bija sācis pamazām sairt, es nepatapu pajautāt: ja reiz Orākuls pateica tikai Viņas vārdu, kā tas nāca, ka neviens nešaubījās par to, kas darāms? Pat Viņa pati ne reizi netika iebildusi. Mācīto vīru teorijā viss tik labi saskanēja.

Mani pamodina caurvējš. Esmu snaudis, sakņupis uz grīdas klona. Putns ar ādainajiem spārniem tup uz augs­tās krēsla atzveltnes un, galvu piešķiebis, vēro mani ar vienu mirdzošu aci.