Zilie jūras vērši

Laikam ritot, Elizabete saprata, ka neviens pat neno­jauš par viņas dzīvošanu baznīcas tornī, tāpēc kļuva dro­šāka. Vairākus gadus gan bija jāsaņemas, līdz vienreiz savu torni viņa pameta dienas laikā, tieši dievkalpojuma vidū. Mācītājs tikko bija uzkāpis kancelē, kad Elizabete, nokāpusi lejā, ieslīdēja altārtelpā. Sirds viņai stinga tik ļoti bija bail, ka kāds nepamana un nesāk kaut ko teikt… Bet nē viss norisa lieliski, tieši tā, kā vajadzīgs, neviena dzīva dvēsele pat nenojauta par viņas klātbūtni. Elizabetes bailes norima, to vietā nāca dzīva interese par visu apkārt notiekošo: par baznīcēniem, par spre­diķī pausto. Viss, pilnīgi viss šķita jauns, neparasts un vienreizīgs. Skat, kādas baznīcēniem drēbes! Skat, kāds neredzēts mācītājs! Klau, par ko viņš tur runā! Pagāja vēl vairāki gadi, līdz Elizabete kļuva tik droša, ka sāka “pie­dalīties” arī kristībās un iesvētībās, pat laulību ceremoni­jās. Viņa klusi stāvēja maliņā, raudzīdamās uz cilvēkiem, īpaši uzmanību piesaistīja jaunas meitenes, viņu frizū­ras un apģērbs. “Kā no modes žurnāla. Ak, kaut man tā būtu,” viņa klusi nopūtās.

Pagāja vēl daži gadi, līdz Elizabete uz mazu brītiņu sadūšojās dievnama telpas atstāt un iziet ārpusē. Tik ļoti kārojās pēc jauniem iespaidiem, jaunām lietām. Tas, ka Torņakalns varētu būt mainījies, viņai bija skaidrs, taču nebija ne jausmas, cik lielā mērā. Lietas, ko Eliza­bete, nakts melnumā iznākusi no baznīcas, redzēja, viņu apbūra. “Te taču viss ir cits!” viņa klusi iesaucās. Koki ap baznīcu bija pastiepušies krietni garāki arī tā viena priede, ko Elizabete bija ievērojusi dzīves laikā. Kā jau mežonēns, viņa uzreiz izlēma tajā uzkāpt. Domāts, darīts! Nedaudz piepūles gan bija vajadzīgs, lai tiktu līdz galotnei, tik raiti jau neveicās vis. Nokāpusi lejā, Eli­zabete piegāja pie puķu dobes dievnama priekšā un ar pirkstu galiem pieskārās kādas rozes ziedlapiņām. Roze nodrebēja, it kā to būtu sapurinājis viegls vējiņš.

Šī pastaiga tik ļoti iedvesmoja, ka Elizabete nolēma to atkārtot vēlreiz. Neviens uz visas pasaules nedzird viņas soļus, neviens viņu neredz, neviens nesajūt viņas smaržu. Reiz pirms dievkalpojuma Elizabete atkal uzkāpa augstajā priedē un vēroja, kā sanāk ļaudis. Tas bija tik neparasti un aizraujoši, taču kāds niecīgs misēklis viņai momentā atgādināja, kas ir kas. No ciešas turēšanās notirpa roka, zars nedaudz sašūpojās, un no tā nopilēja rasa. Tās pilieni, šķiet, trāpīja baznīcēniem. “Ai, ai! Uzma­nies taču!” Elizabete rājās pati uz sevi. Varbūt arī kāds no cilvēkiem pavērās augšup, taču neko, absolūti neko aizdomīgu nemanīja.

Ar laiku Elizabetes pastaigas kļuva garākas; viņa, par spīti nelāgajam atgadījumam, sēžot priedes zaros, jutās arvien drošāk. Reiz, agrā rīta stundā, ejot pa Indriķa un tad pa Brīvzemnieka ielu, viņa nonāca Arkādijas parkā. Visapkārt ziedēja skaistules puķes un smaržoja jasmīni. Zālīte vēl bija mitra. Dīķa malā pīles slinki staipīja kaklus. Elizabetei pretī skrēja klaidonis krancītis, tas piepeši apstājās un kāri ostīja rīta gaisu. Viņa noliecās pie suņuka un noglāstīja tā muguriņu. Spalva bija mikla. “Ak, tu, mans nabadziņš,” Elizabete čukstēja, taču kran­cītis sāka iet tālāk savās suņa darīšanās.

Pēc vairākiem mēnešiem atgadījās kas tāds, kas Eli­zabetei Torņakalnu lika pamest. Kādā vēla novembra pēcpusdienā viņa saņēmās un pirmoreiz iegāja baznī­cas mācītāju istabā. Pie melna, senlaicīga rakstāmgalda sēdēja viens no Dieva vārda kalpiem un kaut ko lielā nopietnībā rakstīja iespējams, sprediķi. Elizabete no mugurpuses piegāja garīdzniekam klāt un nedaudz pār­liecās pār plecu, lai varētu saskatīt, ko viņš tur raksta. Viņa tam bezmaz elpoja pakausī, bet rakstošais tikai turpināja darbu, neko nemanīdams. Uz galda atradās liels kristāla trauks ar apelsīniem. “Ak vai!” viņa klusu izsaucās. “Kā man tos tagad kārotos!” Apelsīni bērnībā bija Elizabetes iecienītākie augļi, laikam jau tāpēc, ka tos viņa varēja dabūt ārkārtīgi reti, tikai lielu svētku reizēs. Mācītājs nolika pildspalvu, piecēlās un izgāja no ista­bas. Elizabete kā hipnotizēta skatījās uz apelsīniem un, nespēdama sevi pārvarēt, vienu no tiem paņēma. Durvis čīkstēdamas atvērās, bet viņa, pilnīgi aizmirsusi, ka ir neredzama un nedzirdama, mežonīgā steigā ar apelsīnu rokā noslēpās aiz aizkariem. Tas notika tik strauji, ka aiz­kari nedaudz sakustējās. Garīdznieks nesteidzīgi piegāja pie galda, apsēdās un vērās uz augļu trauku. “Ko viņš tur dara? Ak šausmas, pārskaita, vai?” Elizabete bija izmi­sumā. “Un ko darīt man? Kā man to atdot?” Taču nekas nenotika, mācītājs klusi ieklepojās un turpināja rakstī­šanu.