Zilie jūras vērši

“Ne jau es pirmā sāku būt neiespējama. Ne jau es nācu no tumsas. Ne jau es staigāju pa ūdeni, ne jau es biju ķirzaka.”

“Es gandrīz jau biju aizmirsusi. Šo pasauli… šo ķer­meni. Kā?…”

“Granātābola sēklas,” es saku. “Trīs sēklas, kuras tu apēdi.”

Viņa pamāj. Cauri bālajai ādai redzamas tumšzilas asinsvadu linijas.

Es nemierīgi skatos uz Dženu, es gaidu, līdz viņa sasils, līdz atcerēsies mani. Un man šķiet varbūt viņa nemaz negribēja. Varbūt es esmu tāda pati kā ķirzaka; varbūt mēs raustām viņu cauri tumsas vārtiem šurpu turpu, mazo upurjēru, kam nav nekādas teikšanas pār savu likteni.

“Tu mani atvedi atpakaļ,” Džena lēni saka un tikpat lēni skatās uz mani. “Tu izskaties citāda.”

“Jā.” Es apskauju viņu augums tikpat trausls kā toreiz, un mati pamazām atgūst medus smaržu, āda kļūst silta un dzīva. Pāri viņas plecam es redzu ķirzaku. Pirmo pavasara ķirzaku, kas gozējas skopajā saulē un skatās uz mani.

Tad tā tas notiks, es domāju; es izaugšu, pieaugšu, aiz­augšu prom, bet viņa paliks tā pati mūžīga, nemainīga, šūpojoties gadalaikiem līdzi. Es kļūšu par pieaugušu sievieti, par māti, par māmuļu, vecmāmiņu vai vēl vai­rāk, un reiz viņa dosies tumsas ceļos ar kādu no maniem bērniem, tāds gaišmatains PIters Pens, kas izglābts uz mūžu.

“Bet tu reiz tu nomirsi,” ķirzaka saka. “Un tad tu piederēsi mums. Mūžīgi mūžos.”

“Pajāt. Es neticu nāvei,” es attraucu, tikai lai pakaiti­nātu.

Bet sev es apsolu, ka atradīšu veidu, kā pievilt viņu vēlreiz.

Man ir vesels mūžs laika to izdomāt.

Lāsma Ģibiete. Torņkalna dvēsele

Veltīts Rīgas Lutera draudzes mācītājiem Kasparam Sīmanovičam, Indulim Paičam, Linardam Rozentālam

Tas notika vēl tais laikos, kad pa bruģētajām Torņa­kalna ieliņām brauca ar ormani. Ļaudis, galvenokārt strādnieki, mita nelielās koka mājiņās, kuru priekšā bija iekopti sakņu dārzi un ziedēja puķes. Visapkārt klusums un miers; dienas centrālais notikums bija pastnieka iera­šanās, kad viņš no savas lielās somas izvilka vai nu kādu vēstuli, vai arī jaunāko avīzes numuru un iestūķēja to pastkastē. Otrs notikums svarīguma ziņā, protams, bija svētdienu rītos, kad baznīcas zvana skaņas apkārtnes iedzīvotājus aicināja uz dievkalpojumu. Tur arī ļaudis satikās un, dievkalpojumam beidzoties, draudzīgi čalo­dami, devās vai nu uz krogu, vai cits pie cita ciemos uz svētdienas pusdienām.

Katru dienu, vienalga saule vai lietus, pa Pārdau­gavas ieliņām, savā vaļā atstāta, klīda Elizabete. Mazs meitēns pieticīgās drēbītēs, lai neteiktu, ka noskrandusi, visu apkārtnes sunīšu un kaķīšu draugs. Mežonēns ar plašu, mīlestības alkstošu sirdi. Kādā svētdienā atgadī­jās nelaime pilnīgi aizsapņojusies, Elizabete bruģētajai Indriķa ielai izgāja tieši vidū un nepamanīja lielā ātrumā tuvojošos ormani. Satrakojies zirgs bērnu sakropļoja tik smagi, ka mazā bija beigta uz vietas. Viņu apbedīja tur­pat Torņakalna kapos blakus baznīcai. Šodien meitenes kapavieta ir nezināma, jo nav pat pieminekļa, kas norā­dītu, kur tieši Elizabete tika apglabāta.

Lai nu ko, bet mirt Elizabete nevēlējās. Pārlieku dzīvot alkstoša, pārlieku jūtīga sirds, lai tāpat vien, bez ierunām un stīvēšanās pamestu mīļo zemi. “Ļaujiet man dzīvot! Ja ne kā parastam cilvēkam, tad vismaz dvēselei ļaujiet!” lūdzās viņas mēmās lūpas. Un meitēnam tika atļauts. Protams, atgriezties tai dzīvē, kas ritēja pirms nelaimes, Elizabetei nebija iespējams, taču viņas dvēselīte turpat Torņakalnā arī palika.

Četrdesmit dienas pēc bērēm kādā tumšā oktobra naktī viņa kā velis pameta kapsētu un meklēja pēc jau­nas apmešanās vietas. Pavērusies augšup, tumsā Eliza­bete saskatīja baznīcas torņa siluetu. “Pareizi! Es palikšu tepat tas būs mans tornis, un baznīca būs manas jau­nās mājas! Neviens mani prom nedzīs.” Klusi, klusi iela­vījusies dievnamā, viņa sameklēja mazās, šaurās koka kāpnītes un uzkāpa tornī. Uhh, tas nu gan bija kāpiens, taču tagad visa pasaule, precīzāk, viss Torņakalns, pie kājām! Elizabete te jutās kā īsta karaliene.

Un tālāk? “Kas tu būsi baznīcas spoks, kas biedēs cilvēkus?” viņa pati sev jautāja un uzreiz, sparīgi purinā­dama galvu, arī atbildēja. “Nē, nekad! Neviena nebaidīšu, neviena paša!” Elizabetei pārāk spilgti palicis atmiņā tas, kādas bija izjūtas, kad apkārtnes puikas izsmēja un bai­dīja viņu. Tas notika pirms liktenīgās dienas. Tagad gan viss ir citādi, tagad visi, iespējams, bītos no viņas, bet nē to ļauno prieku un varas apziņu nevajag.

Pirmajos gados Elizabete savu torni pameta tikai pašā nakts melnumā, kad bija pilnīgi droša, ka baznīcā neviena vairs nav. Nokāpusi lejā, viņa pastaigājās starp solu rindām, tad apsēdās, lai kaut ko pārdomātu, piecē­lās, piegāja pie altāra un nometās tā priekšā ceļos. Citās reizēs uzkāpa arī luktā, kur vieta korim un ērģelēm. Zie­massvētku laikā Elizabete nereti tā aizrāvās, ka viņas klusā klišana pa dievnamu ievilkās visas nakts garumā tik ļoti tīkama bija eglīšu un nesen dedzinātu vaska sveču smarža. Egļu zarus viņa mēdza noglāstīt rokām, taču nekad ar tiem nesadūra savus smalkos pirkstus.