Zilie jūras vērši

“Labi.” Es skatos uz slaido, pelēkbrūno reptili, kas izslējies stāv man uz delnas. Tas skatās atpakaļ, dzelte­nās acis karaliski augstprātīgas.

“Es nekur neiešu.”

“Manis pēc.”

“Vismaz ne līdz brīdim, kad tu sapratīsi, ko gribu.” Tas piešķiebj galvu, mēģinādams izskatīties mīklains. Vai varbūt cerību pilns; nav jau tā, ka dzīve ar mani būtu kāda medusmaize. Pat ne ķirzakai. Varbūt tas grib doties atpakaļ mājās pie citiem baziliskiem, nodoties seksam vai ko nu halucinācijas dara, kad uz tām neviens neska­tās.

“Ko tu gribi,” es nopietni saku. “Tu noteikti gribi man parādīt, ka nedrīkst lietot nezināmas izcelsmes vielas pat tad, ja tev ir apsolīts, ka baigi iecepis, bratān.”

“Es necepīju,” Jēzus ķirzaka saka.

“Un es neesmu bratāns.” Bet man patiesībā nav nekāda iemesla ņerkstēt par dzimumdiskrimināciju; nav jau tā, ka mans ikdienas apģērbs būtu diži meitenīgs. Es esmu viens no tiem sūda tīņiem: nemazgātas džīnas, nemazgāts krekliņš, pārauguši mati un nedaaudzis viss pārējais; es izskatos pēc kaut kāda narkomāna, lai arī patiesībā tāds neesmu.

“Es zinu, ka neesi,” ķirzaka saka. “Narkomāni nemē­ģina noteikt savas halucinācijas sugu.”

“Nu, un kurš tad tu esi? Basiliscus vai vittatus?” Es ceru uz vittatus, tas vismaz ir retāks.

Ķirzaka nīgri nošņācās. “Vairs nekāda spaisa, skaidrs? Apsoli.”

“Apsolu.” Man gan šķiet, ka slikti man ir no vīna, nevis spaisa, bet no spaisa man varētu būt ķirzaka, kas arī nav nekas patīkams.

“Turēšu pie vārda.”

“Un tagad pazūdi, ja?”

“Ko? Nē. Ne jau to es gribēju. Es to tikai tavā labā tas sūds padara tevi stulbu. Domā līdzi!” Ķirzaka uzsit pa ūdens virsmu, un es ar brīvo roku noslauku ūdens lāses no sejas. “Kāds bija jautājums?”

“Ko tu gribi?” es atkārtoju.

“Jā.” Ķirzaka cenšas mani nohipnotizēt, bet tai ne pārāk sanāk. “Lieta tāda, ka šajā pasaulē maldās viens jēriņš. Jā. Un man vajag, lai tu viņu atved atpakaļ.” “Jēriņš?”

“Nu saproti taču. Mazs jē-ē-ēriņš, ne no šīs pasaules.” Es novaikstos. Ķirzaka vaikstās pretī.

“Es nekur nepazudīšu,” tā paskaidro.

“Protams, pazudīsi. Ārā no asinsrites un prom.”

“Tad jau arī jēriņš pazudīs.” Un ķirzaka aizskrien pāri vannai līdz kājgalim, kur uz šķīvja stāv melones mizas viss, kas palicis no manas pēctripa maltītes.

Ej dirst, es nodomāju, bet nesaku; ķirzaka varētu to uztvert pārāk burtiski.

Kad es iznāku no vannasistabas, Džena noraizējusies skatās uz mani. “Kā ir?” viņa jautā.

“Ķirzaka? Sveika un vesela, kretīns tāds.” Es aizveru aiz sevis durvis, lai arī ir diezgan skaidrs, ka reptilis bez grūtībām izies cauri sienai. Kad būs aprijis melones mizu. Lai ari viņam taču būtu jābūt gaļēdājam, es nodomāju; bet labi, ka tā, ko tad es tam piedāvātu? Kaķu konservus? “Ko mēs darīsim?” Džena jautā.

“Vispirms paēd.” Es pievelku viņu sev klāt un sabužinu viņas cirtainos matus. “Izdzer tēju ar medu. Apsolies vairs nenarkoties. Vai ko nu šādos rītos jāsola.”

Džena kaut ko pusbalsī nomurmina. Es ņemu viņu līdzi uz virtuvi, es turu viņu sev klēpī. It kā viņa varētu pazust jebkurā brīdī.

Tad jau arī jēriņš pazudīs. Es apskauju viņu ciešāk. Nepazudis. Ja vien man par to būs kāda teikšana nepa­zudīs.

“Vai tu tur sarunājies ar viņu?”

“Ar ķirzaku? Jā. Muldēja kā velis.”

Viņas mati smaržo pēc medus. Es domāju nez kā tas būs, kad būs vasara un mēs iesim pastaigās, vai bites dejos ap viņas galvu kā pasakā par noslēpto princesi? “Ko viņš teica?”

Viņš teica, ka man tevi jāatdod. “Kaut kādas stulbī­bas, es pat nesapratu.” Es izceļu Dženu no sava klēpja. “Labāk taisi man ēst, sieviete.”

Un viņa taisa arī. Viņa uzcep olas, viņa uzvāra tēju. Es klausos, kā čurkst panna, kā sīc gāze, kā svilpj tējkanna, kā sīki nadziņi skrapstinās pa virtuves grīdu. Ķirzaka skrāpējas, zvīņas krīt, mēle laiza sausas lūpas.

“Es ceru, ka viņš drīz pazudīs,” Džena saka. Viņa ķir­zaku neredz, bet jūt manu spriedzi.

“Man pajāt,” es saku. “Manis pēc lai paliek kaut mūžību.”

Tapat viņam savu nedabūt.

Trieciens

Es apēdu olas un izdzeru tēju Džena nav izsalkusi, un es nevaru piedabūt viņu apēst ne kripatiņas -, un mēs atgriežamies gultā. Tāpat šī diena ir zudusi. Vai iegūta, kā uz to skatās. Es atplēšu vaļā granātābolu un sarindoju sēkliņas uz viņas krūtīm. Sīki dārgakmeņi uz baltās ādas, mirdzoša važiņa ap kaklu, šļakata rūgtas sulas un sīkās, baltās sēkliņas kā zobi, kas iecirtušies dziļi caurspīdīgi sārtajās lāsēs. Un viņa, ieplestām caurspidigi zilām acīm, tikko elpojoša. It kā pirmo reizi kāds izturētos pret viņas ķermeni tik maigi.

Es zinu, ka viņa atnāca pie manis tāpēc, ka domāja es esmu puisis. Es ceru, ka viņa palika tāpēc, ka es esmu, kas esmu.

Bet varbūt viņa nemaz nezina citu dzīvi kā vien šo kopā ar mani. Tas būtu skumji. Viņai būtu jābūt ārā, pasaulē, starp cilvēkiem, kas izturas pret viņu tik maigi un uzmanīgi kas izturas pret viņu tik mīloši un dāsni, kā es varbūt nekad nepratīšu.

Bet ne šodien. Es vēl nevaru palaist viņu vienu.