Zilie jūras vērši

Nekas cits neatlika kā gatavoties ceļam. Skolotājs gāja kājām, mani šāda izklaide nevilināja. Laika vairs nebija daudz, jau piesala, vajadzēja transportu. Vaja­dzēja transportu jaunajā laikmetā, kad visa elektro­nika ir nederīga, datorizētie automašīnu vadības bloki, digitālās degvielas iesmidzināšanas sistēmas un elektro­niskās balstiekārtas pateikušas atā, veči, iztieciet bez mums.

Kaijas pārstāja lidot pār manu jumtu. Tās vairs nepie­metās ēsmas laukā uz blakusēkas. Paretam kāda atplivinājās un nokļuva uz mana pusdienu galda, bet pārējās, lai ari bija redzamas, tomēr šāviena attālumā nepielidoja. Var jau būt, ka kaijas bija kļuvušas gudrākas, lai gan es tās šāvu no slēpņa. Biju iemanījies aprēķināt to, kā bultai piesietā aukla ietekmē lidojuma trajektoriju, un gandrīz pēc katra šāviena bultas galā bija medījums, kuru uzvilkt uz jumta. Kaiju gaļa nebija garda, bet šajos apstākļos vispieejamākā. Putnu iekšas nonāca uz blakusēkas jumta, kuru saucu par ēsmas lauku. Kādu laiku tas darbojās, un, lidojot uz barošanās vietām, daudzi putni beidza dzīvi manā ēsmas laukā, bet nu šis pārtikas avots bija izsmelts. Skolotājs stāstīja, kālab kaijas lido te pāri, un man vajadzēja paredzēt, ka ar laiku tas beigsies. Kai­jas devās uz centru knābāt līķus tas bija vienkāršāk nekā ķert zivis, un droši vien arī zivju piekrastē nebija palicis diez cik daudz, jo jau tā piesārņotais okeāns tagad varētu atgādināt sērskābā gudrona dīķi. Kaijas, vārnām, suņiem un citiem ēdelīgiem zvēriem piepalīdzot, bija aprijušas centrā esošos līķus un tagad, šķiet, lidoja uz privātmāju rajoniem. Iedomājos, ka, ēdot kaijas, laikam pats esmu kļuvis par kanibālu vai drīzāk nekrokanibālu, lai gan pastarpinātu. Nu neko dabas cikli, Dieva pirksts, Darvina šķavas.

* * *

Ūdens sasala augustā, kaijas nelidoja, ko ēst, vairs nebija. Badīgi pablenzu uz Totiņu un, nolēmis, ka dzīvs krancis ir vērtīgāks nekā niecīga gaļas rezerve, apbruņo­jos nedaudz tālākam pārgājienam.

Galvenokārt manas, bet ari citu ļautiņu darbības rezultātā tuvākajā lielveikalā nekā ēdama vairs nebija. Nu labi, bija… karameles un smirdīgā ķēpā pārvērties saldējums, dārzeņu puvekļi un tā pārtika, kura bez elektrības bojājās pietiekami ātri, lai to nevarētu paspēt apēst. Mazāku veikalu centrā nebija, līdz nākamajam vei­kalam bija desmit kvartāli. Pa ceļam nositis sešus suņus un knapi izvairījies no sakošanas, nonākot galā, secināju, ka palikuši tikai kaķu konservi nekas, tos arī var ēst. Atradās arī ūdens, kura man trūka. Dzeramā ūdens jau­tājums bija kļuvis par problēmu gandrīz viss savāktais bija iztērēts, īpaši tāpēc, ka, sākumā neapzinādamies stāvokļa nopietnību, mazgāju traukus un mazgājos pats. Zināt, kāda bauda ir mazgāties minerālūdenī, kurš kād­reiz maksāja divdesmit dolārus galonā un kuru pat nekad nebiju dzēris? Nezināt? Pamēģiniet. Es to izbau­dīju un tagad nožēloju. Lietus lija, bet tā jaunais sastāvs uzrāva uz ādas čulgas, ja nepaveicās laicīgi pamukt zem jumta. Izmēģināju ūdens attīrīšanas tabletes, bet arī pēc tām ūdens garšoja visai draņķīgi.

Kājošana sirojumos bija pārāk bīstama un nepatīkami neauglīga. Vajadzēja doties prom un vajadzēja braucamo. Braucamo nopietnāku par iepirkuma ratiņiem, kurus stūma skolotājs. Viņš gan filozofēja par to, ka sameklēšot velosipēdu, bet arī šāds transports mani neapmierināja. Man vajadzēja ko nopietnāku, un es lauzīju galvu…

* * *

Skolotājs bija gudrs tādiem jau skolotājiem jābūt -, bet šis bija īpašs. Viņš mācīja savus priekšmetus neap­tēstiem ļautiņiem, kas pēc vecuma būtu tā kā pieaugu­šie, bet pēc garīgās attīstības paliktu bērnudārzā uz otru gadu proti, koledžas apmeklētājiem. Lai kā arī būtu vīrs, kuru sastapu uz ielas pēdējiem spēkiem cīnāmies pret klaiņojošu suņu baru, un izglābu, bija gudrs. Pro­fesors, kurš sekoja līdzi dažnedažādām norisēm pasaulē un ne tikai pasaulē arī kosmosā. Kā izrādījās, saules uzliesmojums nemaz nav vainīgs pie tā, kas piemeklēja cilvēci. Zemeslodes tumšā puse saules uzliesmojuma gadījumā varētu būt daļēji pasargāta. Nē, tur bija kas cits, un to izraisīja cilvēces paši gudrākie prāti.

* * *

Beidzot es izdomāju pavisam vienkāršu transporta jautājuma risinājumu, un man nebija skaidrs, kālab par to neieminējās skolotājs. Šķiet, viņš bija cietējs, suicidāls postapokalipses Jēzus. Motormuzejs tas bija risinājums. Motormuzejā atradās visvisādas vecas mašīnas nu, tas tā kā būtu loģiski -, bet visvisādajām vecajām mašīnām ir viena gauži pozitīva īpašība: jo tās ir vecākas, jo tajās mazāk elektronikas, un kādā brīdī šie parametri nonāk tādā attiecībā, ka elektromagnētiskais impulss automašī­nas darbību vairs neietekmē.