Zilie jūras vērši

“Ne tikai ticu, bet spēju turp arī aizvest!”

Jānis Valks. Emp. Electromagnetic pulse

Veltīts elektroniķiem Vikingam un Sātanam * * *

Nevarētu teikt, ka es dusmotos uz kādu par notikušo, un uz ko gan dusmoties? Uz sauli? Kaut kā muļķīgi. Uz zinātniekiem un uz NASA? Kāpēc? Nu tāpēc, ka viņi sav­laicīgi nebrīdināja. Ari uz viņiem dusmoties būtu muļķīgi, jo viņi taču brīdināja, brīdināja jau pāris gadu, un tādēļ vairs neviens neklausījās, jo pēdējā laikā nekādi nopiet­nāki brīdinājumi par iepriekšējiem nebija izskanējuši.

Nebija jau ari, par ko brīdināt. Kā vēlāk man pastāstīja skolotājs, vainīga bija nevis saule, bet gan ļoti gudri cil- <

vēki.

Ne uz vienu dusmoties man nebija iemesla, vienīgi pašam uz sevi. Par ko? Par to, ka pēdējā dziesma, kuru es uzliku ēterā, bija Billie Jean, un tā jau bija tiešām cūcība.

Nevis Rolling Stones, nevis Beatles, nevis The Doors vai Aerosmith, Metallica, nu kaut vai Rammstein un KMFDM, kas būtu apokalipsei piemērotāk. Nē, Džeksons čikstēja savu čikstamo, pie kārtējā kauciena “Bnīīlīīī Džīīīīn” pazuda strāva, un pasaule apstājās. Ne jau zemeslode pārtrauca griezties apstājās viss, kas darbojās ar

elektriskās strāvas palīdzību, un tas ir ļoti daudz. Ikdienā ļaudis nenojauš, cik tas ir daudz. Varētu jau ari nedusmo­ties kurš gan zināja, ka tieši tajā naktī, tieši trijos un vienpadsmit minūtēs atgadīsies kaut kas apokaliptisks?

* * *

Man patīk… patika pacūkoties ēterā pa naktīm, uzlikt kādu sviestainu gabalu, pamuldēt muļķības un tā tālāk. Neviens, izņemot taksometru šoferus, nakts portjē un guļošus naktssargus vai diennakts ēstuvju apmeklētā­jus, neklausās radio trijos naktī, un tiem, kas klausās, ir pilnīgi vienalga, vai skan Džeksons, Rammšteins vai gospeļu koris.

Nolaidība, nolādēta nolaidība pēdējā dziesma, ko uzliku ēterā, bija Billie Jean, un to, ka pēdējo manis uzlikto skaņdarbu izpilda liels melnais vīrietis, kurš vēlas būt maza baltā meitenīte, es nespēju sev piedot.

* * *

Mani sauc Džons. Var jau būt, ka patiesībā kādreiz mani tā nesauca, bet pēc tik ilga laika, kad neviens mani nav uzrunājis vārdā, tas aizmirsies, bet vārdu Džons aiz­mirst ir grūtāk nekā jebkuru citu. Tālab sauciet mani par Džonu un ar šo vārdu domājiet mani kad to dzirdēšu, atsaukšos. Šobrīd es atsauktos uz pilnīgi jebkuru vārdu, skaņu vai uztveramu signālu.

Džoni un Džoniji ir man visapkārt. Resnā Džona pīrā­dziņu maisiņš, kurā metu manis apgrauztos un kranča noskrubinātos kaiju kaulus. Pēdējais Black John tabakas paciņu ducis, atlikusi kaste ar Johnnie Walker viskija pudelēm, Farmer John liellopu gaļas konservu krājums, un galu galā vēl jau ir tāds puisis kā Džons Do [1] . tas lai­kam jau esmu es pats, re ari uzvārds man ir Do. Šķiet, šobrīd visi, ja vien vēl kāds ir atlicis, varētu saukties par Do. Citi Džoni Do mani interesēja, bet vēl vairāk mani interesēja, vai ir ari kāda Džeina Do. Cilvēces turpināšana vai atjaunošana manos plānos neietilpa ne agrāk, ne it īpaši pašlaik. Es nebiju tik ambiciozs, lai, nogrābjot kādu Džeinu Do, nosauktu to par Ievu un pats mainītu vārdu uz Ādamu, lai dotos atjaunot civilizāciju. Nē, mani interesēja Džeinas bez tālredzīgiem ģimenes dibināša­nas plāniem. Pēc vispārējā piesārņojuma šķiet, ka tad, ja ari notiktu tā niecīgā iespēja un piedzimtu mazulis, to varētu sūtīt pa taisno uz Holivudu bez grima filmēties šausmu filmās, tikai problēma ir tāda, ka arī Holivudas vairs nav. Patiesībā tā nav problēma, tas ir viens no jaunās pasaules pozitīvajiem aspektiem tāda kā atpestīšana.

* * *

Nav jau tā, ka man nebūtu, ar ko parunāt. Varu runāt ar sevi. Risinām sarunas, sastrīdamies un pēc brīža salīg­stam mieru. Mēdzu aprunāties ar lietām, darbarīkiem, ieročiem un nošautajām kaijām, tomēr šīs sarunas ir gar­laicīgas un vienpusējas. Ir vēl viens sarunu biedrs, kurš uz maniem vārdiem ari reaģē, tas ir suns Totiņš. Par Totiņu es viņu iesaucu, kad devāmies ceļā. Kāpēc Totiņš? Atstājot pilsētu, es jutos tā, ka mans suns būtu jāsauc par Totiņu. Vai nav pietiekams iemesls?

Totiņš ir vidēja tītara lieluma, nenosakāmas sugas krancis, kurš man pieklīda. Lai cik dīvaini nebūtu, viņš pieklīda šeit uz jumta un ierodoties izglāba manu dzī­vību. Sākumā viņi bija divi, divi kranči. Tas otrais, trakais, bija lielāks par Totiņu. Lielais man uzbruka, un, ja viņam izdotos man iekost, tad es šeit nomirtu, jo man nav ne jausmas, kādas zāles jālieto pret trakumsērgu un vai tas, ar ko slimo trakie baru suņi, ir parastā trakumsērga. Lie­lais krancis metās man virsū, bet viņam ceļā stājās Totiņš, kuru šis aprija vienā paņēmienā pat neiekožot. Ja jau viņu aprija, tad kā viņš var dzīvot šeit vecajā radiostudijā? Tas ir dīvains stāsts, kuru varbūt pastāstīšu vēlāk, bet var­būt ari nepastāstīšu dzirdu lidojam kaiju baru, vakar nevienu nenošāvu, un nācās pieķerties konservu rezer­vei, šodien jāpacenšas nomedīt vairāk un gaļu iesālīt.

* * #