Zilie jūras vērši

“Jūs gribat manu pieredzi? Labi. Jūs to dabūsiet. Jūs esat otrais cilvēks, kam to uzticēšu. Gribu brīdināt: tā nav viegla nasta.”

Eva pamāja un, elpu aizturējusi, gaidīja, ko vīrietis teiks.

“Eva, es dzīvoju ar šo pieredzi katru dienu. Un katru dienu nesekmīgi cenšos no tās paglābties. Redziet, es biju kā jūs gribēju kaut ko atklāt, kaut kur izlauzties un kļūt par kaut ko īpašu. Es alku atzinības un panā­kumu, gribēju iekarot savu vietu psihoterapijas un re­gresijas terapijas aprindās. Tieši tāpat kā jūs, es alku kļūt par cietēju glābiņu, skolotāju, pavadoni uz vietām, kur parasts cilvēks nevar tik vienkārši nokļūt. Šī godkāre un dzīvniecisks izsalkums pēc panākumiem un atzinības es to redzu arī jūsos. Nē, nesatraucieties, tās nav sliktas īpašības, ja ar tām prot apieties un stingri kontrolēt. Es nepratu kontrolēt. Es tam ļāvos un pakļāvos."

Antons Bergs apklusa un smagi nopūtās. Tad, no jauna pievērsies Evai, turpināja:

“Man arī bija domubiedri. Kad es sāku apjaust savu prasmi atcerēties iepriekšējās dzīves un palīdzēt citiem nonākt attiecīgajā transa stāvoklī, lai sastaptu savu pagātni, es biju jauns un godkārīgs. Un, tāpat kā jūs, aiz­rāvos ar Jungu. Man bija lielisks draugs, mēs kopā mācījā­mies skolā. Pēc skolas viņš visus pārsteidza ar iestāšanos katoļu garīgajā seminārā, lai kļūtu par priesteri. Sākumā mēs bieži tikāmies un daudz runājām. Viņš mēdza jokot, ka mēs abi būsim dvēseļu gani viņš kā draudzes pries­teris un biktstēvs, bet es kā psihoterapeits. Tomēr ar laiku viņš sāka ievērot to, ko es nemanīju, manu maldī­šanos un ļaušanos godkāres valdzinājumam. Es atceros mūsu pirmspēdējo sarunu semināra dārzā. Viņš nopietni man teica: “Paklau, Anton, vai zini, kāpēc tik daudzi ticī­gie piesardzīgi un pat nosodoši izturas pret Junga atklās­mēm, viņa automātisko pierakstu, garu balsīm, saru­nām ar mirušajiem?” Es toreiz pasmīnēju un atbildēju, ka ticība bieži vien baidās zaudēt savu ietekmi, nepie­ļauj kritiku un negrib zaudēt kādu no sava ganāmpulka avīm. Mans klasesbiedrs toreiz skumji skatījās uz mani un teica: “Nē, tu maldies. Ne jau par to baidās ticīgie. Mēs baidāmies par šo balsu, garu, automātiskā pieraksta un garīgo skolotāju izcelsmi. Vai mirušie gari spēj pacelt dvēseli un palīdzēt kaut ko iemācīties un pilnveidoties, tiecoties uz gaismu un dievišķo? Kā tu zini, ka šie gari nav dēmoni ar tūkstoš sejām un miljoniem masku? Kā tu zini, ka tas, ko tu iemācies no gariem, pat ja tev šķiet, ka tas nāk no tavas zemapziņas, kā tu zini, ka tas ir labs?” Toreiz mūsu saruna ne pie kā nenoveda, jo es biju jauns un panākumu apreibināts. Es nicīgi pasmējos par viņa bažām, aizrādīdams, ka viņš seminārā ir zaudējis spriestspēju un atvērtību dzīvei.

Redziet, Eva, es tolaik jau biju ieguvis šķietami la­bāku draugu. Garīgu būtni, savas zemapziņas ēnu, kuru nosaucu…” Bergs uz mirkli apklusa un nopietni palūkojās uz Evu, “… par Filemonu. Tieši tāpat kā jūs nosaucāt savu skolotāju, un tieši tāpat kā Karls Gustavs bija nodēvējis savējo. Eva, vai jūs neredzat šeit kopsakarību? Ne tikai to, ka mēs it kā izrādām cieņu un ejam Junga pēdās? Vai jums nešķiet, ka mēs visi katrs savā laikā esam sastapuši vienu un to pašu garīgo būtni? Varbūt pat dēmonu?”

Eva klusēja, nopietni raudzīdamās uz Bergu.

“Varbūt,” viņa klusi teica. “Jā, tas ir neparasti, bet var­būt tā ir zīme? Varbūt tā ir izraudzītības zīme, ka tieši mēs esam izvēlēti, lai nestu šo zināšanu gaismu tālāk?”