Zilie jūras vērši

Tas, ka Eva pieminēja Filemona vārdu, bija smaga atgriešanās realitātē. Tātad viņš ir tepat, un nejaušību nav. Un Evas remdējošā klātbūtne arī tā ir tikai ilūzija, aiz kuras nevis nekā nav nedz nākotnes, nedz perspek­tīvas vai prieka kripatas, bet ir tieši tas, no kā Antons šo piecpadsmit gadu laikā bija mēģinājis bēgt vai vismaz paslēpties. Eva bija atgriešanās izejas punktā.

Pirmā reakcija bija bēgt. Nomainīt pansionātu vai pilsētu, pārtraukt kontaktus un pazust. Tomēr Antons nespēja izlikties nemanām briesmas, kuras draudēja Evai. Viņas gudrība, neatlaidība, asais prāts, pašpārlie­cinātība, lepnības iedīgļi un vārdā nenosakāmais īpa­šību kopums, kas Antona acīs meiteni bija padarījis par savējo, par līdzvērtīgu un interesantu, visas šīs iezīmes brēktin brēca par to, ka viņa nemitēsies. Protams, kā gan citādi! Tas, ko viņa runāja par regresijas terapiju, viņas interese par oficiāli neatzītiem psihoterapijas paņēmie­niem, viņas dziļās zināšanas par ļoti neordinārām lie­tām… Agrāk vai vēlāk viņa panāks savu un sāks iet pa ceļu, par kuru nevajadzētu pat domāt. Ja vien jau tagad neatrodas uz šā ceļa. Spēles ar Filemonu, viņa bija tei­kusi? Filemons nespēlējas. Viņš paverdzina un salauž.

Un Antons nolēma runāt. Tas bija mazākais, ko viņš varētu darīt, lai izpirktu savu vainu un nodalījumu Lotei. Nē, kuru gan viņš māna izpirkt tik un tā neko nevarēs, bet varēs rīkoties pareizi. Izdarīt pareizo izvēli, atšķirt labo no ļaunā. Viņam būs jāsaņemas un Evai viss jāiz­stāsta. Lai novērstu iespējamos draudus. Lai apliecinātu, ka viņš ir apguvis mācību un ir gatavs ielūkoties savas dvēseles postošajā tumsā.

Aizsūtījis Evai īsziņu ar uzaicinājumu vakariņās, Antons Bergs izslēdza istabā gaismu un atlaidās krēslā, kur viņš sāka gaidīt rīta mises stundu, šo tautas opiju, kurš daudzus gadus bija vienīgais, kas Antonam palī­dzēja izturēt sāpes un virzīties no dienas dienā, no tagadnes nākotnē, līdzi kā neārstējamu augoni stiepjot pagātni.

Kāpdama laukā no taksometra, Eva ar grūtībām val­dīja patīkamo satraukumu, kas tūkstoš tauriņu spārniem kņudināja pakrūti un sirdij lika mežonīgi sisties. Viņas tumši brūnie, gandrīz melnie mati bija izlaisti, kaklu greznoja viena vienīga rotaslieta zelta ķēdītē iekārts medaljons, kurš attēloja aplī ietvertu koku ar vienlīdz kupliem zariem un saknēm. Evai mugurā bija tumšzila kleita, kurā viņa izskatījās kā izkāpusi no melnbaltas franču filmas. Viņa bija rūpīgi saposusies, jo šovakar bei­dzot jutās gatava doties kaujā atklāt savas kārtis un lūgt Berga palīdzību un padomu.

Un tur jau bija Antons Bergs, kurš pa dārza celiņu nāca viņai pretī.

Vakariņu galds bija klāts viesistabā. Kamīnā sprakšķēja uguns, un telpā valdīja senatnīga puskrēsla.

Pārmijuši pieklājības frāzes un malkodami vīnu, Eva un Antons kādu brīdi ļāvās klusumam. Viņiem abiem bija, ko teikt, un abi centās atrast piemērotu mirkli, lai beidzot varētu uzsākt to, kā dēļ pašlaik atradās vienā telpā, pie viena galda rokas stiepiena attālumā viens no otra. Abi gaidīja, kad iekšējās uzdrīkstēšanās līmenis būs sasniedzis atzīmi, pēc kuras atpakaļceļa vairs nebūs.

Un abus vienlīdz spēcīgi baidīja varbūtība neatrast ceļu tālāk un nesasniegt iecerēto.

Pirmā ierunājās Eva.

“Berga kungs, man ir nepieciešams ar jums parunāt. Par ļoti nopietnu tēmu. Es ļoti lūdzu jūs uzklausīt mani. Es lūdzu jūsu uzmanību iesākumā, bet pēc tam lūgšu jūsu padomu un palīdzību.”

Antons Bergs nopietni palūkojās uz Evu un skumji pasmaidīja.

“Eva, dīvainas un šķietami neizskaidrojamas sagadī­šanās dēļ arī man jums ir kas sakāms. Un arī es lūdzu jūs mani uzklausīt un saprast.”

Eva, neatraudama skatienu, lūkojās vīrietim acīs, un viņai radās sajūta, ka tās redz viņai cauri un viņi abi šovakar satikušies, lai runātu par vienu un to pašu.

“Eva, es ļaušu jums runāt pirmajai. Es uzmanīgi klau­sos. Lūdzu, stāstiet!”

Eva pamāja, tad, dziļi ievilkusi elpu un augsti pacēlusi galvu, iztaisnoja muguru un sāka runāt.

“Berga kungs, jūs jau zināt, ka studēju psihoterapiju. Tā ir mana profesionālā interese un aizraušanās. Brīžiem pat apsēstība. Man jāatzīstas, ka zinu, kas jūs esat. Man ir jūsu grāmata.”

Antona Berga sejā nepakustējās ne vaibsts. Kaut viņa zinātu, ko viņš patiesībā domā! Vai viņš ir saērcināts? Nepatīkami pārsteigts? Glaimots? Ieinteresēts? Viņa dziļi ieelpoja un turpināja:

“Pirms pieciem gadiem es sāku interesēties par re­gresijas terapiju un iespēju ar hipnozes palīdzību atce­rēties savas iepriekšējās dzīves. Man bija domubiedri, mēs kopā eksperimentējām jāteic, diezgan veiksmīgi.