Zilie jūras vērši

“Ak, Eva, jūs taču zināt, ka ari Lucifers bija gaismas nesējs,” Antons skumji pasmaidīja. “Tad klausieties tālāk. Tolaik pats lielākais atbalsts man bija Lote. Jā, šī Lote, kuru jūs pazīstat kā pusdzīvu dārzeni ratiņkrēslā. Bet tolaik… Viņa bija mana asistente, labākais draugs un dedzīga visu manu eksperimentu atbalstītāja. Viņa bija daiļa sapņotāja, tāds gandrīz vai nimfas tips trausla un maiga, ievainojama un brīnumaina… Mēs apprecējāmies, viņa gribēja bērnus, un tā būtu viņas sūtība tik mīloša un gādīga viņa bija. Diemžēl bērnu Lotei nevarēja būt, un tā bija viņas sāpe. Tomēr viņai bija kāds sapnis. Parei­zāk savdabīga fantāzija vai iedoma. Viņa man bieži stās­tīja, ka viņu mēdz pārņemt brīnumainas laimes pilnas izjūtas. Kā atmiņas par kaut ko tālu, bet bezgala skaistu un dārgu. Lote man rādīja kādu māju piepilsētā ikreiz, ejot tai garām, viņa gara acīm spēja iztēloties saulainu vasaras dienu, bērnu čalas dārzā, mājas rosības skaņas, kas nāca pa atvērtajiem nama logiem… Lote bija pārlieci­nāta, ka tās ir neizdzisušas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Un tad Filemons man ieteica aizvest Lotes apziņu uz šo mirkli uz šo pagātnes oāzi, lai viņa sāktu mācīties pati apzināti piekļūt no apziņas paslēptajai informācijai, mērķis bija izveidot šo pagātnes pieredzi par alternatīvo realitāti, kas būtu paralēli šai te, tagadnes īstenībai. Lote dedzīgi pieķērās šai idejai, jo bija pārliecināta, ka tā dos viņai milzu laimi. Viņa bija pārliecināta, ka šajā pagātnē ir bērni, viņa to juta. Un viņa tik ļoti vēlējās bērnu, ka bija gatava samierināties kaut vai ar pagājušās laimes atblāzmu. Un tā mēs sākām. Lēnām, soli pa solim. Pirmie seansi bija tikai ģeogrāfijas apzināšanās. Un tiešām izrādījās, ka tieši tas nams, kuru Lote man bija rādījusi, ir bijis nozīmīgs viņas iepriekšējā dzīvē. Mēs atradām pareizās atmiņas, pareizo vietu un pēcpusdienu sau­lainu maija dienu, kad smaržoja ceriņi un spīdēja saule. Un Lote, atrazdamās transā un tomēr lieliski apzināda­mās visu, devās izpētīt šo vietu. Pieredzēt notikumu. Vie­nīgais, kas toreiz šķita savādi, bija tas, ka viņa šo vietu neredzēja kā tās iemītnieki. Viņa nebija nedz laimīgā māte, kuras bērni skraidelē pagalmā, nedz vīrs, kurš viesistabā pie apaļa sarkankoka galdiņa lasa avīzi. Viņa nebija arī kāds no tiem bērniem nedz septiņgadīgā meitene, nedz viņas piecgadīgais brālis vai divgadīgais brālītis, apaļvaidzis puisēns, kurš neveikliem soļiem stei­dzās pretī cauri pagalmam. Lote it kā stāvēja vārtos, gra­sīdamās iet iekšā. Tas bija tikai trešais seanss, kad Lotes ziņojumi par iepriekšējo dzīvi kļuva pavisam savādi. Pat biedējoši. Bet es diemžēl to nesapratu uzreiz.”

“Kādā ziņā biedējoši?” Eva izmantoja profesora pauzi.

“Grūti atbildēt. Tas vien, ka viņa to visu vēroja. Tā laime, kuru viņa tā ilgojās pieredzēt pagātnē, izrādījās vien malā stāvētāja novērojums. Un sajūtas. Viņa pēkšņi sāka teikt, ka jūt nemieru. Ka kaut kas ir aplam. Un tad… Tad viņa atmiņās palūkojās lejup un ieraudzīja savas kājas, kurās bija melni, gari zābald. Un melnas bikses. Es atceros, kā viņa satraukti teica: “Izskatās pēc kaut kādas uniformas.” Un es vienalga nesapratu, ka seanss jābeidz. Filemons tikai deva norādes, kā man jāvada viņas ceļo­jums, kā jāpalīdz orientēties telpā, laikā… Un es nema­nīju izbailes Lotes balsi. Un tad viņa teica: “Anton, es redzu to mazo puisīti… Viņš skrien man pretī un smaida. Es nezinu man ir kaut kā jocīgi ap sirdi. Te kaut kas nav tā… Tas nav tā, kā es biju domājusi… Mazais smaida, viņam rociņās ir koka bumba. Viņš nāk man klāt. Es redzu savu roku. Melni ādas cimdi. Es pabužinu maza­jam matiņus. Tad… Nē, Anton, nē… Es sagrābju puisīti viena roka tur viņa plecus, bet otra sagrābusi viņa zodu no apakšas. Viņš sāk raudāt. Un es… es strauji parauju viņa galvu sānis. Krakšķis. Viņš saļimst.” Un Lotei šajā brīdī sākās histērija.”

Eva mēmi klausījās, bet viņas sirds ātri dauzījās.