Zilie jūras vērši

-     Bet es klausīju, es nenācu! Es devos atpakaļ pie Kalna valdnieces, kā aicinātājam pienākas darīt.

-     Tad kāpēc tu esi šeit?

-    Jo Kalna valdniece pati mani atsūtīja. Es viņai pa­teicu, ka aicinājums ir nodots. Un vēl es pateicu, ka es gribētu tevi satikt kādreiz vēl. Ka ar tevi ir jautri.

Es pieliecu galvu uz sāniem:

-     Un tad viņa tev lika nākt šurp?

Te puika nedaudz samulsa:

-     Aha. Bet ne uzreiz. Sākumā Kalna valdniece uz mani noskatījās tā… laikam dusmīgi, ļoti dusmīgi. Man likās, ka mani sodīs. Es gan nesapratu, par ko. Taču viss ir kār­tībā. Viņa pati teica, ka viss ir kārtībā. Lai es ejot tevi šeit satikt. Lai mēs paēdot kopā. Viņa pat sabužināja man matus. Dīvaini, vai ne?

Puika atšķieba smaidu līdz ausīm.

-     Laikam man sāk beidzot veikties. Tagad es esmu īpašs. Varbūt pat ar mani notiks Brīnums tāpat kā ar tevi.

Šis bija nepareizi. Pavisam nepareizi. Es nekad neēdu maltīti kopā ar kādu, kura vārdu es zināju pirms tam. Madiduss.

Puika uzrāpās uz krēsla un iemeta mutē pāris sulīgi sarkanīgu vīnogu.

-     Oho, cik visādu labumu! Ko tu vēl gaidi? Ķeramies klāt!

Viņa smarža, tā ari bija nepareiza, pavisam nepareiza. Maniem maltītes biedriem bija jāsmaržo tā, kā cilvēki parasti smaržoja. Bija jābūt sviedriem un riebumam pret ērmu. Un bailēm, bailēm, kuras šeit saulē un kopā ar gardo ēdienu palēnām pierimtu, līdz es būtu drošs, ka gaļas garšu vairs nebojā baiļu rūgtums. Līdz būtu laiks.

Bet tomēr es biju izsalcis, un neizskatījās, ka Māte mana sūtīs uz terasi vēl kādu maltītes biedru. Es piebīdī­jos tuvāk puikam.

-     Klau, bet kāpēc ir tikai viens šķīvis man, bet tev nav šķīvja?

-     Būs… Būs aizmirsuši man uzlikt.

-     Kaut kas nedzirdēts! Šis taču ir tavs mielasts, bet tev nav uzlikuši šķīvi. Par šādu nevīžību Kalna valdniece kādu noteikti nopērs!

Atlika tikai izstiept roku, un es beidzot remdētu savu izsalkumu. Uztraukumā vēlreiz un vēlreiz nolaizīju pumu. Mātes manas tuvuma smarža kļuva asāka, uzmācīgāka. Es iedomājos, kā viņas acis iespīdas. Kā viņa varbūt paliecas uz priekšu, lai labāk redzētu.

Vīnoga no puikas pirkstiem izslīdēja un paripoja zem galda. Viņam noliecoties, atkal ieraudzīju viņa applau­cēto kaklu. Mani maltītes biedri vienmēr bija veseli, nebojāti, bet Madiduss bija salauzta lieta. Varbūt ari es izskatījos līdzīgs šim puikam. Sen. Pirms Brīnuma.

Šis bija nepareizāk nekā būt izsalkušam. Es to neda­rīšu. Piecēlos kājās:

-     Laikam man tomēr negribas ēst. Tu paēd labi. Es citreiz.

Sajutu spēju Mātes manas nepatikas smaržu, spēcīgu un pavēlošu, un gandrīz skriešus devos prom no terases gaismas uz alu mijkrēsli. Izsalkums uzsita ar jaunu vilni. Kāpēc es tā darīju? Es taču esmu ērms, ērms, man tik un tā vajadzēs ēst. Viens dzīvs puišelis to nekādi nemaina.

Dzirdēju, kā Madiduss man sauc pakaļ:

-     Eu, uz kurieni tu? Pagaidi! Pagaidi taču…

Un tad pēc brīža:

-     Vismaz uzcienāšu kaķus…

Es apmetos apkārt:

-     Nē! Neaiztiec kaķus!

Bet bija jau par vēlu. Puika atāķēja aizslēgu, būra dur­vis atsprāga vaļā. Kaķu mutes papletās daudz platākas, nekā būtu iedomājams, atklājot gan mutes augšā, gan apakšā pa trim rindām spožu, baltu ilkņu, smailu un nežēlīgu. Madiduss vēl uzmeta man pārsteigtu skatienu, un tad kaķi ar vienu lēcienu bija viņam virsū. Gaisā uzsi­tās asiņu šalts.

Es kliedzu:

-     Nē! Nē! Ne viņu!

Pieskrēju klāt un situ kaķiem, taču tie aši atlēca malā un izbrīnīti ieņerkstējās, asinīm tekot no to kārajiem ilk­ņiem.

Puika smaržoja pēc atvadām. Tā smaržoja visas beig­tās lietas.

Alas terasē ienāca Māte mana, viņa pienāca man klāt, kaķiem trinoties gar apmetni un nosmērējot to ar dažiem asins traipiem. Māte mana teica:

-     Ēd, Nīmus, ēd!

Es nometos uz ceļiem un ēdu, sākumā pa kumosam, tad ātrāk, vēl ātrāk. Mātes manas kaķi ar mīkstu ķepu soliem panācās tuvāk, pārsteigti un uzmanigi pēc mana niknuma pirms brīža. Taču es vairs nedzinu viņus prom. Es vienkārši ēdu kopā ar Mātes manas kaķiem, kā biju to darījis tik daudz reižu pirms tam, līdz mans vēders lēnām piepildījās. Tomēr mani neatstāja briesmīga sajūta, ka es joprojām esmu izsalcis. Bet Māte mana mierinoši bužināja vietu starp maniem ragiem, kur kādreiz bija mani sprogainie mati, no kuriem pēc Brīnuma pāri bija pali­kuši vien daži kušķi.

Ģirts Šimanauskis. Rakstāmgalds

Jauniegūtais miteklis Fēliksu Meirānu apmierināja galve­nokārt izdevīgā ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, jo vienis­tabas dzīvokļa vienīgā istaba bez mēbelēm, vien ar sen­laicīgu rakstāmgaldu stūri pie loga, ļāva to iekārtot pēc saviem ieskatiem, brīvi ļaujoties vēlmēm un iespējām.

Students, būdams jauns, bija arī pieticīgs. Par ikmē­neša stipendiju iegādājies piepūšamo matraci un šādu tādu veļu, mikroviļņu krāsni un dažus traukus palienē­jis no paziņām, Fēlikss palēnām varēja uzsākt patstāvīgu pieauguša cilvēka dzīvi.